Civillikums definē tiesisku darījumu, ar to radot pamatu secinājumam, ka iespējami prettiesiski darījumi un tādi, kam nav tiesiskas nozīmes. Definīcijā lietots vārds “darbība”, teorijā izplatītāka ir definīcija: darījums ir gribas izpaudums, kas vērsts uz tiesisku attiecību nodibināšanu, grozīšanu vai izbeigšanu. Atšķirība nav būtiska, vārds “darbība” ir saprotams plašā nozīmē – likumā tieši paredzētos gadījumos arī bezdarbība, klusu ciešana ir darbība, piemēram, līdzēji var vienoties par to, ka viena līdzēja klusēšana līdz noteiktam termiņam tiks uzskatīta par piedāvājuma pieņemšanu.
Vērtējot darījumu, jānoskaidro, vai tā dalībnieki bija spējīgi slēgt tiesisku darījumu, cik konkrēts ir darījuma priekšmets, vai attiecīgais darījums par šo priekšmetu nav aizliegts, ierobežots, vai gribas izteikums ir bijis īsts un brīvs, vai darījumā ir visas vajadzīgās sastāvdaļas un visbeidzot, vai ievērotas likuma prasības vai pušu vienošanās par darījuma formu. Šo jautājumu sīkāk esmu izklāstījusi savā darbā.
“Tiesības izpildāmas un pienākumi izpildāmi pēc labas ticības. Likums piemērojams visos tiesību jautājumos, uz kuriem attiecas tā teksts vai iztulkojums. Katra civiltiesiska attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies. Likuma noteikumi iztulkojami vispirms pēc to tieša jēguma; vajadzības gadījumā tie iztulkojami arī pēc likuma sistēmas, pamata un mērķa, un, beidzot, arī pēc analoģijas”.1
Protams, Civillikums nesniedz tiešas atbildes uz visiem jautājumiem, līdzās vienam likumam pastāv cieša saistība ar citiem likumiem. …