Likumdevējs norāda, ka darījums ir darbība, kura vērsta uz noteiktu tiesisku mērķi. Darījuma spēku var noteikt ne vien pušu gribas īstums vai dažādu sastāvdaļu esamība, bet arī darījuma forma. Bez formas darījums nevar pastāvēt, tai ir jābūt obligāti, tikai darījuma dalībniekiem ir dota izvēles brīvība attiecībā uz formas veidiem. Par darījuma formu uzskatāma tikai tāda gribas izpausme, ar kuru likums saista tiesību vai pienākumu nodibināšanu, grozīšanu vai izbeigšanu (likumā prasītā darījuma forma). Parasti darījumus slēdz rakstiskā formā, tādā veidā mazinot strīdu iespējamību par darījuma saturu. Tiesiska darījuma forma ir atkarīga no lietas dalībnieku ieskata, izņemot likumā tieši norādītos gadījumus (CL 1473.p.) 1
Mūsdienu tiesībās valda darījuma formas brīvības princips. Formas brīvība un pušu vienlīdzības princips civiltiesiskos darījumos veicina civiltiesisko darījumu apriti un nodrošina katram neierobežotas tiesības slēgt dažādus civiltiesiskus darījumus. Konkrētas formas ievērošanas prasība vienmēr ir saistīta ar konkrētā darījuma specifiku un nozīmi ne tikai konkrētam indivīdam, bet arī visas valsts kā neesošu ekonomikai. Formas brīvības pamatprincipa ierobežojumi it sevišķi ir nepieciešami darījumos ar augstas vērtības īpašumiem, kuros dalībnieki regulāri tiek pakļauti paaugstinātam riskam, ar mērķi jau pirms darījuma noslēgšanas vērst pušu uzmanību uz to, cik nozīmīgs ir konkrētais darījums, un nepieļaut nepārdomātu un sasteigtu darījumu noslēgšanu.
Vēloties izzināt cik nozīmīga ir tiesisko darījumu formas izvēle slēdzot tiesisku darījumu un kādas var būt iespējamās sekas neievērojot tiesiska darījuma formas nosacījumus, slēdzot tiesiskus darījumus, mani vedināja uz domu uzrakstīt kursa darbu par tiesisko darījumu formas neievērošanas sekām.
Kādā tiesiskā darījuma formā vislabāk būtu slēgt tiesiskus darījumus, lai nākotnē neizveidotos nevēlamas sekas? Kādas ir tiesisko darījumu neievērošanas sekas? Tie ir vieni no tiem jautājumiem, kurus sev uzdevu pirms šī darba rakstīšanas un uz kuriem domāju saņemt atbildes uzrakstot šo darbu.
Ja LR civillikums prasa tiesiskajam darījuma sevišķu formu vai arī paši darījuma dalībnieki ir vienojušies, ka darījuma spēks ir atkarīgs no ietveršanas sevišķā formā, tad bez formas ievērošanas darījums nav spēkā (CL 1475.,CL 1484.p.). Tiesiskās stabilitātes nodrošināšanas un dalībnieku interešu aizsardzības nolūkā likums vairākos gadījumos tomēr atļauj dalībniekiem prasīt rakstiska akta sastādīšanu par šādiem darījumiem (CL 1485.p., 1487.p.,1489.p.teik.,sk.arī 1491.p.).2
Atkarībā no līguma veida var mainīties arī izrietošās sekas. Šādos gadījumos likums ļoti reti pasludina līgumu par absolūti spēkā neesošu. Parasti tas dod tiesības, nevis pienākumu vienpusēji atkāpties no saistību pildīšanas. Iznāk, ka līguma spēks ir lielākā mērā atkarīgs no pušu taisnprātības nekā no likuma formālajiem priekšrakstiem. Pēdējam ir tikai preventīvs raksturs.3
Civillikuma normas par tiesiska darījuma formu ir obligātas attiecībā uz darījumiem, ar kuriem iegūstamas, pārgrozāmas vai izbeidzamas lietu tiesības uz Latvijā esošu nekustamu mantu, kā arī attiecībā uz darījumiem saistību tiesībās, uz kuru pamata var iegūt, pārgrozīt vai izbeigt šādas lietu tiesības (CL 18.pants).
Vācijas likumi, kuri nosaka īpašu darījuma formu, ir izdoti, lai darījuma dalībnieki stātos tiesiskās attiecībās pēc iespējamo negatīvo darījuma seku novērtēšanas vai novēršanas.4 Latvijā, manuprāt, darījuma dalībnieki šim faktam pievērš mazāku uzmanību. Darījuma dalībnieki slēdz mutiski it kā abpusēji izdevīgu darījumu, taču pie saistību izpildes bieži vien rodas nevēlamas sekas no noslēgtā darījuma. Tad rodas strīds, kas nonāk līdz tiesai. Tiesa konstatē, ka darījums netika noslēgts darījuma saturam atbilstošā formā. Sāk skatīt lietu pēc būtības, šis process aizņem diezgan daudz laika un bieži vien neviena no darījuma pusēm negūst vēlamo rezultātu. Tāpēc slēdzot tiesiskus darījumus īpaši jāapsver nākotnē iespējamo nesaskaņu cēloņi un to novēršanas mehānisms jau pie līguma noslēgšanas.…
