Tiesiskās apziņas deformācijas problēmas postpadomju demokrātijas valstīs

Analizējot tiesiskās apziņas deformāciju, jāsāk diskutēt par iemesliem, kā rodas tiesiskā apziņa un kas rada šo deformāciju. Tiesisko apziņu juridiskā literatūra definē nedaudz atšķirīgi, bet pamatideju tā saglabā, ka tā ir uzskatu , ideju, jūtu, teoriju kopums, kas pauž cilvēku attieksmi pret likumu, tiesvedību, izsaka indivīdu, sociālo grupu priekšstatus un attieksmi pret tiesībām un pienākumiem.
Nenoliedzami, tiesiskās apziņas veidošanās ir vēsturisks process, kas radies valstu, privātīpašuma un tiesību attīstības gaitā un katrā valstī ir vērojami dažādi attīstības modeļi. Šajā sakarā autore piemin paražas un ieradumus, kas ir tiesību avots, bet tajā pašā laikā to var uzskatīt par tiesiskās apziņas avotu, jo ieradumi un paražas ir tiesību normu pamatprincipu veidotājas, kas izsaka sabiedrības un tautas gribu. Tieši ieradumi vēsturiski bija tiesisko attiecību regulators, līdz radās tiesības.
Paražām un ieradumiem mūsdienās jau ir morāles principu raksturs, kas nodoti no paaudzes paaudzē un iedibinās katrā ģimenē jau no sendienām. Šajā sakarā var pieminēt ģimenes nozīmi tiesiskās apziņas veidošanā no vienas puses un sabiedrības un valdošās iekārtas ietekmi no otras puses.
„Kā liecina vēsture, zināšanas par apziņu bija daudz mazāk. Tad nelietoja arī vārdu „apziņa”. Visbiežāk runāja par dvēseli. Ilgu laiku uzskatīja, ka cilvēka organismā darbojas kaut kāds pārdabisks spēks- dvēsele, kura ir viņa domu, jūtu un vēlēšanos nesēja un cēlonis. Pirmatnējā sabiedrībā, rodoties animismam, katru lietu uztvēra kā tādu, kam ir dvēsele, gars, elpošana, domāšana un emocionālas spējas, kas ir lokalizētas (piemēram, Homēra cilvēkam) kādā noteiktā orgānā: domāšana – pārsvarā diafragmā; emocijas- sirdī; dvēsele- asinīs; dzīve-aknās. (..)…