Katram cilvēkam mēdz būt arī savi individuālie priekšstati par morāli un ētiku, par labo un ļauno, pareizo un aplamo. Arī sevis un savu līdzcilvēku apzināšanās un sava tēla identificēšana mēdz būt atšķirīga. Tā ir dabīga parādība, un to pilnībā pieļauj cilvēka dabiskās tiesības. Tomēr, lai valstī un tās sabiedrībā varētu veidoties harmonija, ir nepieciešami savi vienoti nosacījumi, kas attiecināmi uz jebkuru sabiedrības locekli. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir valdošās likumu normas, kuras ir obligātas visiem, neatkarīgi no cilvēka attieksmes, uzskatiem, individuālajām personības īpatnībām. Tomēr to izpratne dažādiem cilvēkiem mēdz būt atšķirīga. Lai cilvēks varētu funkcionēt sabiedriski pieņemamā veidā un apzināties sevi kā pilntiesīgu sabiedrības locekli, ir nepieciešama tiesiskā apziņa, kas ir samērā konstants faktors gan sabiedrībai kopumā, gan katram tās loceklim atsevišķi. Tāpēc šī mūsu darba mērķis ir - izpētīt tiesiskās apziņas rašanos un attīstību, tās struktūru, iespējamās deformācijas un to novēršanas ceļus - kā iespējams vismaz preventīvi novērst kriminogēna rakstura sabiedriskās negācijas.
Tā kā tiesiskā apziņa veidojas no cilvēka apziņas fenomena plašākā, vispārīgākā nozīmē, tad, lai to izpētītu, ir nepieciešams vispirms noskaidrot, ko nozīmē tādi jēdzieni kā “apziņa”, “tiesisks”, “tiesiskā apziņa” “sabiedrības un individuālā apziņa” – gan tiesību teorijas skaidrojumā, gan arī filosofiskā, psiholoģiskā un sociālā aspektā. Tāpēc mūsu darba uzdevumi ir:
1.Izpētīt dažādos cilvēka apziņas fenomenu un tās rašanās skaidrojumus dažādu autoru interpretācijā.
2.Noskaidrot, kā veidojas tiesiskā apziņa, tās struktūru un izpausmes veidus.
3.Izpētīt tiesiskās apziņas deformācijas mūsdienu sabiedrībā, to cēloņus un iespējamos ceļus to novēršanai.…