Tiesību zinātne, jurisprudence ir sabiedriska zinātne par tiem. Tās pirmsākumi saistāmi ar priesteru-likumu zinātāju un iztulkotāju darbību seno laiku valstīs. Nozīmīgas teorētiskās tiesību zinātnes problēmas bija izvirzītas sengrieķu filozofijā. Senajā Romā juristi ieviesa jēdzienus un institūtus, kas saglabājušies zinātnisku un praktisku nozīmi līdz mūsdienām. Senajā Romā radās dažādi jurisprudences virzieni, ievērojamākie juristi izveidoja savas skolas, no kurām ievērojamākās bija prokuliešu un sabīniešu skola.
Viduslaikos tiesību zinātnes attīstība saistīta ar glosatoru un postglosatoru darbību romiešu tiesību recepcijā. Vēlāk Vācijā radās skola, kas recipētās romiešu tiesības 16.-19. gs. sakārtoja sakārtoja pandektu sistēmā. Pilsētu pilsoņi cīņā pret feodālismu 17.-18.gs. atdzina un attīstījās no antīkās pasaules mantotā dabisko tiesību ideja, kas pārauga dabisko tiesību skolā.
Pretstatā tai 19.gs. sākumā izveidojās vēsturiskā tiesību skola. Izveidojās arī reālistiskā tiesību skola un tai sekoja tiesību zinātnes socioloģiskais novirziens. Radās psiholoģiskā tiesību skola, normatīvisms un citas tiesību skolas.
Pētot tiesību zinātne teorijas, noteikti kā pirmā būtu jāmin-teoloģiskā tiesību teorija, kas uzskata, ka tiesības ir parādība, kas pauž dievišķo gribu un radušās kā augstākā saprāta izpausme.. Teoloģiskā tiesību teorija jau bija pazīstama seno Austrumu valstīs. Sevišķi izplatīta un izstrādāta bija viduslaikos Kā viena no pirmajām saistīja tiesības ar labo un taisnīgumu. Teoloģiskā tiesību teorija balstās uz ticību tiesību dievišķajam pirmsākumam, tādējādi ierobežojot tiesību racionālu izpēti.
Tomēr jāsaka, ka šī teorija būtu pilnīga tikai tad, ja visiem cilvēkiem būtu vienāds saprāta līmenis, vienāda loģiskā domāšana, vienādi reliģiskie uzskati, taču tas tā nav. Arī sirdsapziņas balss ir morāles normu ietekmējošais faktors, taču arī tas nav vienāds, bet sirdsapziņa bez šaubām nav nodalāma no veselā saprāta un reālajā situācijā, cilvēks ar augstu intelektu, pirms pārkāpt likumu, vispirms ieklausīsies savā sirdsapziņā. Mēdz sacīt, ka prāts rodas vēlāk, pirmā esot sirdsapziņa, jo psihiski slimam plānprātiņam galvā ir haotiskas domas, bet viņš nav ļauns, tāpēc, ka ne jau smadzeņu filtrs viņam darbojas, bet sirds balss, intuīcija, kas viņu regulē, kas ir pareizi, vai nē, bet parasti cilvēks var būt pilnīgi dumjš, bet likumu nepārkāps, jo likumu pārkāpt, vai nē tomēr vairāk regulē ne veselais saprāts, bet cilvēka raksturs, no dzimšanas dotā iedaba, varētu pat pateikt, ka gēni.…
