Cilvēks dzīvo sabiedrībā. “Pateicoties tai viņš iegūst līdzekļus savai eksistencei, kā arī visus tos labumus, ko sniedz kultūra.” 1Sabiedrība ir izveidojusi tiesību normas – “uzvedības noteikumus sabiedrības kopdzīvei, kuri katram sabiedrības loceklim, t.i., katram cilvēkam, ir cieši jāievēro un jāpilda. Tās mēs varam nosaukt par mērauklām, kas regulē mūsu sabiedrisko dzīvi. Tās nosaka cilvēka darbības apmēru robežas, un ko var darīt un kas nav atļauts. Visām normām ir viens mērķis: cilvēku un sabiedrības augstākā labklājība. Pēc sava rakstura normas sadalāmas trijos lielos sadalījumos:
Tikumiskajās (morāles) un reliģiskajās normās,
Paražās jeb konvencionālajās normās
Tiesiskajās normās.
Valsts kā sabiedrības augstākā forma, kurā cilvēks dzīvo, var regulēt ar tās izdotajām normām tikai cilvēka ārējo rīcību (brīvību), turpretim cilvēka darbības motīvi, domas un nolūki, viņa garīgā dzīve (iekšējā brīvība) ar valsts izdotajām normām nav regulējama ”. 2
“Par tiesībām sauc obligāto pavēļu un aizliegumu, valsts varas izdoto saistošo normu kopību , kas regulē cilvēku ārējo darbību un nosaka viņu savstarpējās attiecības, kā arī attiecības pret valsti.”3 “Tiesības ietver noteiktu sabiedrībā pastāvošu kārtību, kas tiek nodrošināta ar sabiedrības varas pārstāvju speciāli noteiktām piespiedu un ierobežojošām normām, tātad tās ietver valsts pārstāvētās visas sabiedrības attiecības ar konkrētu cilvēku – indivīdu”. 4…