Tiesību reformas Latvijā deviņdesmitajos gados

Latvijas tiesību sistēma tāpat kā citu postsociālistisko Austrum un Viduseiropas valstu nacionālās tiesību sistēmas, pēc sociālistiskās valsts un sabiedriskās iekārtas sabrukuma 80. gadu beigās -90. gadu sākumā atradās pārejas periodā no sociālistiskā (padomju) uz Rietumu (kontinentālās Eiropas) tiesību loku, un proti, tā modernajā –demokrātiskas un tiesiskas valsts variantā.
Šī pāreja no viena tiesību loka uz otru ir loģiska konsekvence sabiedriski politiskās sistēmas maiņai no totalitārās padomju tipa iekārtas uz Rietumu demokrātisko iekārtu.
Kā zināms, valsts tiesiskā iekārta ir valsts sabiedriski politiskās iekārtas sastāvdaļa. Kopš 1990. gada Latvijas sabiedriski politiskā iekārta, ieskaitot tiesisko iekārtu, ir radikāli mainījusies.
Konstitucionālo reformu īstenošana šajā laika posmā no 1990. g. -1994. g. ir ļāvusi Latvijai atgūt valstisko neatkarību. Šis ceļš no Latvijas PSR līdz neatkarīgai parlamentārai republikai –Latvijas Republikai, raugoties šodienas acīm nav vērtējams viennozīmīgi, reformu īstenošanas gaitā ir bijuši arī savi būtiski trūkumi un kļūdas, turpmāk darbā arī tiks apskatīti daži no tiem. Tomēr nenoliedzami svarīgi ir tas, ka šajā laikā gūtā Latvijas valsts neatkarības atjaunošana ir panākta tiesiskā ceļā.
Kā jau minēts iepriekš būtiska vieta šai darbā tiks atvēlēta arī tiesību reformu procesam šajā laika posmā un konkrēti valststiesībām to plašākā nozīmē, aptverot konstitucionālās tiesības (ieskaitot cilvēktiesības), un likumdošanu, kas regulē konstitucionālo orgānu darbību, cilvēku pilsoniskās un politiskās brīvības, kā arī valsts iekšējo organizāciju.…