Cilvēks ir sabiedriska būtne, kam citu cilvēku sabiedrība ir nepieciešama ne tikai savu fizioloģisko un materiālo, bet arī garīgo interešu nodrošināšanai un aizsardzībai. Mijiedarbojoties cilvēkiem, cilvēku grupām, veidojas savstarpējās attiecības. Tiesības ir sabiedrības un katra cilvēka mijiedarbības neatņemama parādība. Tiesību izcelšanās elementi ir cilvēku dabiskās vajadzības, sabiedrības apziņa, sabiedrības apziņas radītā tiesību ideja, sociālais taisnīgums un personas brīvība. Šie elementi tiesībās ir cieši saistīti savā starpā un izriet cits no cita.
Jau ģints un cilts pastāvēšanas laikā cilvēkiem veidojās atziņas par to, kas ir slikts un kas ir labs, un par to, kā jārīkojas, lai kopīgiem spēkiem, pretojoties dzīves grūtībām, spētu izdzīvot. Tāpat veidojās atziņas par to, kā vienam ģints vai cilts loceklim jāizturas pret otru. Šis atziņas laika gaitā izpaudās paražās, kā arī nerakstītos izdzīvošanas noteikumos. Līdz ar to veidojās noteikti uzvedības principi, kuru pamatā bija tradīcijas, paražas, reliģiska rakstura ticējumi, kā arī daļēji tā laika ētiskie un estētiskie uzskati. No uzvedības principiem un morāles normām veidojās tiesību principi, un uz tiem pamatojās tiesību normas.
Tiesību idejas pamatā ir doma, ka ikviens cilvēks (indivīds) būtu jāattur no „sliktā”, „sabiedrībai kaitīgā” un jāpiespiež dzīvot saskaņā ar sabiedrības apziņā formulēto „labo” un kalpot sabiedrībai. „Sliktais” un „ļaunais” ir relatīvi jēdzieni, tie ir pilnīgi atkarīgi no konkrētās sabiedrības ētiskajiem un morāles principiem, uz cilvēku taisnīguma izjūtu. Taisnīgums ir viens no tiesību stūrakmeņiem. Jāsecina, ka ne taisnība, ne arī taisnīgums jeb taisnīga rīcība nav visiem vienāda. Tas, kas vienam konkrētā brīdī var likties taisnīgs, otram šķiet netaisnīgs. Taisnīgumam būtu jābalstās uz atziņu – „Nenodari citam to, ko negribi, lai nodara tev!”.…