Viens no aktuālākajiem, īpaši tagad, ceļā uz Eiropas Savienību, juristu uzdevumiem, manuprāt, ir apzināt un ieviest tiesību zinātnē un normu piemērošanas praksē interpretācijas un juridiskās argumentācijas teorijas atziņas tādā apjomā un kvalitātē, kas atbilst citu demokrātisko valstu standartiem.[1]
Normas pareizas piemērošanas priekšnosacījums ir tās iztulkošana. Ar iztulkošanu netiek papildinātas vai grozītas spēkā esošās tiesību normas, tās tikai precizē un noskaidro to, kas izteikts tiesību normā.
Tiesību normu iztulkošana ir sarežģīta un kompleksa parādība. Ar iztulkošanu, pirmkārt, jāsaprot tās personas, kas piemēro tiesību normas, domāšanas process.
Lasot publicēto Mag.iur.Jāņa Neimaņa pētījumu “Par mūsdienu sabiedrības tiesisko apziņu”, starp daudzajiem faktoriem, kas ietekmē tiesiskās apziņas regresu, dažās atbildēs tika norādīts arī uz pretrunām likumos, problēmām likumu interpretācijā, formālismu likumu piemērošanā. Tāpat tālāk norādīts, ka trūkumi likumos un to piemērošanā faktiski ir tiesiskās apziņas mazināšanās sekas, nevis tā iemesls.[2]
Ar tiesisko apziņu te jāsaprot tiesisko uzskatu, teoriju un ideju kopums, kas dod tiesisko parādību novērtējumu no likumības un taisnīguma viedokļa, sabiedrības attieksme pret tiesībām un to prasībām.
Katrai tiesību normai ir sava attīstības vēsture, kas sakņojas sabiedrības tiesiskās apziņas līmenī. Tādēļ, iestājoties Eiropas Savienībā un pārņemot tiesību normas no Rietumu tiesību loka, jāņem vērā Latvijas valsts tiesiskās apziņas līmenis. Ir bezjēdzīgi ietvert nacionālajā tiesību sistēmā normas, kas var funkcionēt tikai tad, ja ir augstāks tiesiskās apziņas līmenis.[3]
Otrkārt, ar iztulkošanu jāsaprot tiesību normas satura izskaidrošana. Izskaidrošanas mērķis ir nodrošināt iztulkojamās normas pareizu un vienveidīgu realizēšanu, novērst kļūdas un nepilnības tās piemērošanā nākotnē.
…