Tiesību normu piemērošanas neatņemama sastāvdaļa ir to satura precīza noskaidrošana un iztulkošana. Taču dzīve rāda, ka juridiskajā praksē pagaidām šī prasība nav pietiekami izprasta un ieviesusies. Itin bieži oficiālā iztulkošana netiek pienācīgi atdalīta no neoficiāliem skaidrojumiem, it īpaši, ja to veic valsts amatpersonas vai institūcijas. Nav pietiekami izprasta arī pati nepieciešamība iztulkotjuridiskos tekstus, pielietojot noteiktās metodes un metodoloģiju. Iztulkošanu varot vispār nepielietot, ja normas piemērotajam likums liekoties skaidrs un saprotams. Jebkurš likums vai tiesību norma ir likumdevēja vai normas radītāja apdomātas, mērķtiecīgas darbības rezultāts, jaunrades akts. Normu rādītājam, tāpat kā ikvienam runātājam vai rakstītājam, vārdi un pats teksts ir tikai līdzeklis, lai izteiktu savu domu, kurā ietverts konkrēts saturs. Ar jēdzienā saturu var izprast gan pausto gribu, gan mērķi, nolūku, jēgu. Likumdevēja gribas restaurāciju bieži sauca par “subjektīvo”jeb “gribas” teoriju. …