Dzīvē notiek tā, ka principus, noteikumus, normas rada cilvēks. Runājot par likumiem, jāsaka, ka normatīvo likumu saturs, atšķirībā no zinātnes likumu satura ietver tiesību normu. Tiesību norma ir svarīgākais normatīvais akts, kas ir domāts sabiedrības dzīves un svarīgāko sabiedrisko attiecību sakārtošanai, kārtības iedibināšanai. [1,5]
Ņemot vērā to, ka tiesību norma var atrasties attiecībās ar dažādiem tiesību sistēmas elementiem, var teikt: tā var būt pamatatzinums dažādām tiesiskām parādībām. Ļoti svarīgi pievērst uzmanību tam, ka šīs parādības ieņem dažādu vietu juridiskās darbībās. Piemēram, grūti iedomāties, ka tiesību normu varētu izmantot sabiedrisko attiecību tiešai sakārtošanai bez juridisko lēmumu starpniecības.
Tiesībām ir raksturīga ne tikai vienkārša iespējamība tās apstrīdēt. Viena no svarīgākām to īpašībām ir tāda veida iespējamības organizētība – apstrīdēšanas institūts. Tas balstās nevis uz tiesībām, kas pastāv tiesību normas formā, bet – uz normu piemērošanu konkrētam gadījumam noteiktā procesuālā formā, kas noslēdzas ar lēmuma pieņemšanu un ar to saistītām darbībām.
Pēc amerikāņu sociologa H. Kantoroviča domām, normu piemērošanas process un ar to saistītais lēmums ir raksturīgi tikai tiesībām.[1,84]
Tiesību normu piemērošana – kompetentu valsts iestāžu individuālu varas rakstura juridisku aktu izdošana, kas rada, groza vai izbeidz konkrētām personām tiesības un pienākumus vai nosaka tām sankcijas. Tiesību normu piemērošanas subjekti ir kompetentas valsts iestādes un organizācijas. Pilsoņi tiesību normas nepiemēro, bet izpilda un izmanto.…