Tiesību normu iztulkošanas jēdziens.
Viens no jurisprudences galvenajiem uzdevumiem ir izprast tiesību normu saturu. Būtībā iztulkošana ir nezināmā padarīšana par zināmu un saprotamu. Tiesību normu iztulkošana ir nepieciešama, lai iespējami objektīvi atklātu tās saturu, izprastu jēgu un sociālo mērķi un nolīku, tādējādi sekmējot normas piemērošanas atbilstoši tiesību sistēmas un taisnības principiem un sociālajai realitātei. Iluzorisks ir priekšstats par to, ka likumus būtu iespējams formulēt “līdz galam” viennozīmīgi un ka likuma neskaidrība un interpretācijas problēmas nav likumdevēja negribas vai neprasmes rezultāts. Slikta iztulkošana var samaitāt labu likumu, un laba – uzlabot sliktu likumu1. Protams, likumdevējam jātiecas pēc likuma teksta skaidrības un vienkāršības, taču šis mērķis nekad nav līdz galam sasniedzams. Likums ir ietērpts valodas formā, un līdz ar to uz likumu automātiski tiek pārnestas visas valodas kļūdas un trūkumi. Tiesību normu iztulkošana ir nepieciešama, jo vārdi likumos, noteikumos, utt. parasti ir daudznozīmīgi, respektīvi, tiem piemīt plašāks nozīmju spektrs. Tādēļ tam, kas piemēro tiesības, iespējamā vārda jēgas robežās jāsameklē tas nozīmes variants, kas patiešām ietverts iztulkojamās normas likuma vārdos. Likumā lietotais vārds var nesakrist ar tajā ietverto jēgu, vienam un tam pašam vārdam var būt vairākas nozīmes. Tādēļ arī ir nepieciešama tiesību normu iztulkošana, lai tām vispār būtu kāda nozīme. Visupirms tātad juridiskā iztulkošana ir saistīta ar juridiskajiem tekstiem, kuri ir sastādīti, izmantojot dabiskās valodas.
Valodas nepilnības, interpretējot tiesību normas, varētu ilustrēt ar piemēru no LR Satversmes. Satversmes 107. pants nosaka, ka “ikvienam”, kas likumīgi uzturas Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties. Šeit juridiskā loģika nosaka, ka jēdziens “ikviens” sevī ietver fiziskas personas, jo juridiskas personas pārvietoties nevar. Tātad - vienā gadījumā Satversmē lietotais vārds “ikviens” juridiskā personas ietver, citā gadījumā – neietver.
…