1.TIESĪBU NORMU INTERPRETĀCIJAS JĒDZIENS, BŪTĪBA, NOZĪME UN MĒRĶIS
Sāksīm ar tēmas nosaukuma atklāšanu, līdz ar to pievērsīsīm uzmanību kodolterminam – interpretācija, kas citreiz ir dēvēts par tulkošanu vai iztulkošanu.
Pats vārds celies no latīņu vārda “interpretatio”, tas ir iztulkošana izskaidrošana, un ir daudzpusīgs savā izpratnē, bet mēs to izskatīsim tikai, piemērojot pie konkrētā, darbā izskatītā jautājuma, t.i. saistībā ar tiesību normām. No seniem laikiem ir zināms, ka cilvēki nodarbojās ar antiko un reļiģiskā satura teksta iztulkošanu – ekseģēze (no grieķu vārda exēgēsis – iztulkošana. Kā teorija, iztulkošana sākusi rādīties tika deviņpadsmitajā gadsimtā, un to sauca par hermeneitika (no grieķu vārda hermēneutike – iztulkošanas māksla). Tajā pat laikā, attīstoties matemātiskajai loģikai, un sākusi veidoties interpretācijas darbība, kuras gaitā formālās sistēmas pamatatzinumu, varam teikt, izskatīja, pārveidojot uz saturīgo sistēmu, nosakot jau tās pamatatzinumus neatkarīgi no sākotnējās formālās sistēmas. Ne par velti, interpretāciju dēvē par tulkošanu, jo atklājot to īsto nozīmi un būtību varam ieskatīties tiešajā šā termina izpratnē. Visiem ir zināms, kas ir tulks un viņa darbības nozīmi: no svešās valodas, izteiktas domas jēgas, būtības vai satura pārveidošana saprotamā valodā. Ļoti nosacīti, bet šo salīdzinājumu var pielietot izskatāmajā gadījumā. Šajā ziņā, interpretāciju var nodefinēt kā iztulkošanu, tas ir - zem tiesību normas paslēptas, jēgas, būtības, un satura noskaidrošana. Neskatoties uz to, ka daudzos avotos, pat likumos ir lietots termins iztulkošana, domādams, ka pareizāk būtu tomēr lietot terminu interpretācija. Būtu nekorekti tiesību normas izpratnes veidošanu un to izskaidrošanu dēvēt par “parastā tulka” darbu, kaut tikai tāpēc, ka tiesību normām jābūt saprotamām plašām cilvēku lokām, nevis padarīt šo darbību par piederīgu tikai speciālistiem, apveltītiem ar noteiktām zināšanām un iemaņām. Ar citiem vārdiem sakot - tiesību normas jēgai pēc iespējas jābūt pieejamai un saprotamai katram sabiedrības loceklim, kas savukārt veicinās tiesiskās kārtības nostiprināšanu mūsu valstī.
No tikko kā teiktā var izdarīt secinājumu, ka ideāli, jurista kā speciālista darbs ir virzīts uz tiesību normā ietvertā padarīšanu par izsmeļoši saprotamu un viennozīmīgu, kas pilnā mērā atbilsts tiesību jēgai un uzdevumiem.
Interpretācijai kā tādai ir divējāda nozīme: interpretācija kā domāšanas process, kas virzīts no vienas puses uz noskaidrošanu jeb izpratni un no otras puses uz izskaidrošanu: tās izpratnes skaidrošana tiesībpiemērošanas praksē. Interpretācija vispārīgā nozīmē ir izpratnes iegūšana par pētāmo objektu (mūsu gadījumā – tiesību normu). Šaurākā nozīmē, interpretācija ir dabiskās un atvasinātās valodas simbolu un zīmes skaidrošana, kā arī to simbolu kopas nozīmes izpratne.
Tādējādi mēģināsim apkopot augstāk izklāstīto un tomēr noteikt, kas ir tiesību normas interpretācija. Tā ir domāšanas procesa rezultātā (lietojot paņēmienus), valodas simbolu formā (teikumu un terminu) izteikto, satura nozīmes (jēgas) noskaidrošana, izpratne un to turpmākā skaidrošana, ar vienīgu mērķi – pareizi un iespējami vienveidīgāk realizēt tiesības.
Kādēļ tad tomēr ir vajadzīga interpretācijas darbība, ja likumdevēja domas un gribas atrada savu izpausmi viesiem it kā saprotamajā valodā. Lietderīgi minēt gan sadzīviskā līmenī, gan juristu runās izteicienus kā “likuma burts” un “likuma gars”. Tieši interpretācijas paņēmienu būtība atklāj mums šo izteicienu dziļo jēgu. Likuma burts ir tas tiesību normas formālais noformējums, burtiska tiesību normas izteikšana, bet likuma gars izriet no minētā burta un atklāj tā saturu, bet tikai pateicoties lietotās interpretācijas darbībai. Savādāk - tiesību speciāli juridiskais saturs – subjektīvās tiesības un pienākumi izpaužas tiesību formās, “tiek formēti” .
Te jāpiebilst, ka ilgu laiku interpretāciju saprata kā likumdevēja patiesas gribas noskaidrošanu. Šis viedoklis būtu pareizs, ja likuma spēks un nozīme būtu noteicami ar to, ko gribējis likumdevējs likuma izdošanas laikā. Tostarp likumdevēja vēlmēm un viedokļiem nav obligāta spēka rakstura, ja tie nav bijuši atspoguļoti likumā un otrādi – visam, kas ir noteikts likumā ir obligāti izpildāms, ja pat neatbilst likumdevēja gribai . Izejot no tā, tiesību normas interpretācijas priekšmets ir nevis tīri likumdevēja gribas un domas noskaidrošana, (ko var noskaidrot ar vēsturiskās metodes palīdzību, par ko vēlāk) bet to izpausmes (teksts) satura izpratnes veidošana.
Normu izpausmes forma rada to būtības neskaidrību, kas izpaužas nepietiekamā to vai citu vārdu vai izteicienu noteiktībā, normu nepilnībās un citreiz pretrunībā. Tiesību normām ir abstrakts un vispārējs raksturs, bet tās pielietojamas konkrētajās situācijās un realizējās konkrēto subjektu darbībā. Neskatoties uz to, ka tiesību normu eksistē pietiekoši daudz, tomēr nav iespējams katram konkrētam gadījumam paredzēt speciālo tiesību normu, kas domāta tieši šā gadījuma regulējumam. Šo problēmu risināšana ir iespējama tikai pateicoties interpretācijai. Nav izslēgts gadījums, kad parādīsies jaunās sabiedriskās attiecības, kuras nav pastāvējušās likuma vai normatīvā dokumenta izdošanas un darbības laikā, bet atrodoties noteiktajā tiesību normu nozarē, tieši ar interpretācijas palīdzību, tiks pareizi noregulētas.
…
