Tiesību normu iztulkošanas (interpretācijas) izpratne un būtība

Tiesību normas piemērošana ir saistīta ar tās iztulkošanu. Tiesību normas piemērošana nav iespējama bez piemērojamās tiesību normas iztulkošanas. V. Sinaiskis uzskata, ka „[l]ikuma iztulkošana [..] nav nekas cits, kā šo likumu pielietošana pienācīgā viņu izpratnē. Tātad skaidrs, ka arī pati likumu iztulkošanas problēma izvēršas jautājumā par likumu izpratni, t.i., par viņu pienācīgu izpratni. [..] Likuma jeb vispār tiesību normu izpratne ir viņu nozīmes izskaidrošana.”
Lai adekvāti un precīzi pielietotu tiesību normas, tās ir jāspēj pareizi iztulkot, proti, noskaidrojot tiesību normas saturu. Tiesību norma ir formulēta kā abstrakts vispārēja juridiska rakstura normatīvs teikums, kurš sevī ietver vārdus un juridiskus jēdzienus ar dažāda rakstura vai pakāpes abstrakcijas līmeņiem. Tātad tiesību norma no semantiskā viedokļa ir veidota no ikdienas leksikā lietotiem vārdiem kā arī no speciāliem jurisprudencē lietotiem jēdzieniem, piemēram, klauzulām, ģenerālklauzulām. Tomēr tiesību norma tikai daļēji ir atzīstama par tekstu. Tulkojot tiesību normu ir būtiski apzināties, ka tiesību normai ir autors – likumdevējs, tai ir vide, kurā tā pastāv – valoda, un tā ir radīta ar noteiktu mērķi – formulēt vispār obligātus saistošus noteikumus. Līdz ar to, tiesību normas valodisks formulējums ir vienīgi līdzeklis tiesību normas skaidrai izteikšanai, lai izteiktu vārdos konkrētu saturu, kas ir bijis nozīmīgs likumdevējam un ir obligāts tam, kam tiesību norma ir adresēta. Jēdzies tiesību norma saturs ir problemātisks, jo tiesību teorijā pastāv divas atšķirīgas pieejas kā var saprast „saturu”. Subjektīvā jeb gribas teorija ar tiesības normas saturu saprot likumdevēja gribu, bet objektīvā skaidrojuma teorija uzsvaru liek uz tiesību normā ietvertās jēgas, mērķa un nolūka noskaidrošanu. …