1.Tiesības
Tiesības ir valsts noteiktas vai sankcionētas uzvedības normas, izturēšanās obligāti noteikumi, to kopums, kurš ir ietverts valsts varas orgānu aktos (piemēram, likumos) un kura izpildi nodrošina valsts ar piespiedu līdzekļiem.
Cilvēka tiesības — tiesību normu kopums, kas nosaka cilvēka tiesisko stāvokli, pamattiesības uz brīvību, kā arī pienākumus pret valsti, sabiedrību, citiem cilvēkiem; cilvēktiesības.
Tiesību zinātne — zinātnes nozare, kas pētī tiesības, sabiedrības politisko sistēmu un valsts tiesiskās formas. 1
Tiesību vēsture
Par tiesību vajadzību runāja jau Senās Grieķijas zinātnieki, kas pētīja jautājumus par taisnīgas valsts iekārtas organizēšanu. Grieķu filozofi apsprieda tiesību būtību kopā ar citām filozofiskām problēmām un neapskatīja jautājumus par cilvēka brīvību, vienlīdzību un vienlīdzīgām tiesībām tādās sfērās kā īpašums, darbs, darba samaksa u.c. V. gadsimts pirms mūsu ēras vidu pieņemts uzskatīt par lūzuma punktu grieķu filozofijas attīstībā. Šajā laikā izvirzīts uzskatīs par to, ka tiesības ir cilvēku patvarīgs izdomājums, un tā rezultātā radās jauni politisko uzskatu virzieni – visu kritizējošais un pozitīvi radošais.
Par pirmā virziena piekritējiem tiek uzskatīti sofisti, kuri mācīja, ka visi cilvēki dzimst brīvi un tāpēc uzstājās pret verdzību un sludināja pilsoņu vienlīdzību. Sofisti uzskatīja, ka likumība un tiesības ir vienīgi cilvēku izdomājums.
Nav nekādu dabisku tiesību normu, kuras var uzskatīt par kaut ko patstāvīgu, nemainīgu. Ar brīvību viņi saprata atsvabināšanos no reliģiskiem, tikumiskiem, tiesiskiem pienākumiem. Viņu noliedza tiesības, tikumību un likumdošanu
Ar šādu pieeju, nevarēja samierināties Sokrāts, Platons un Aristotelis. Platons izvirza četrus tiesību principus – draudzība, mērenība, saprātība un biedrošanās. Sokrāts uzskatīja, ka katras valsts lielākais labums ir vienprātība, kas nosaka, ka visiem likums jāpilda vienādi. Viņš, starp citu, pirmais pievērsa uzmanību t.s. nerakstītiem likumiem, kurus šodien varētu saukt par morāles normām. Aristotelis, tapāt kā Sokrāts, uzskata par daudz nozīmīgākiem nerakstītus likumus – vispārīgos jeb dabiskos likumus. Viņš atzīst divus tiesību veidus – “likuma taisnību” un “dabas taisnību”.
…
