1. Norma. Normu veidi.
Veidojot normas izpratni, ir jāizmanto tādi jēdzieni, kas cilvēkiem būtu zināmi un kuru izpratne neprasītu īpašus paskaidrojumus. Tomēr šie ”visiem skaidrie, saprotamie” jēdzieni vieniem ir skaidri, bet citiem - ne visai. Varbūt tāpēc normas skaidrojumam parasti izmanto vairākus sinonīmus. Ja kāds nesaprot vienu vai otru, tad tas sapratīs trešo vai ceturto. Un pēc tam šī sinonīma izpratne pārnesīs uz normu.
Normas izpratni var sarežģīt tas, ka ir daudz sinonīmu. Tas atspoguļo tās daudzveidīgo izpratni un interpretāciju. Definējot normu, parasti uzskaita tās funkcionālās modifikācijas, izpausmes veidus un tml. Piemēram, svešvārdu vārdnīcā ir teikts: “norma - [lat. norma] – kārtula, noteikums, paraugs, mēraukla; noteikts mērs, daudzums, noteikts lielums;…
Tāda tipa definīcijas savstarpēji atšķiras ar uzskaitīto normas funkcionālo modifikāciju daudzumu. Piemēram, S. Ožegovsto raksturo kā “1. leģitimētu normu, atzītu obligāto kārtību, kaut kā uzbūvi; 2. noteiktu mēru, vidēju lielumu”. Savukārt ievērojamais krievu valdnieks V. Dals normu skaidro kā “vispārēju noteikumu, kam ir jāseko visos līdzīgos gadījumos; paraugu vai piemēru.
Pēc pašreiz dominējošiem uzskatiem, normas iedala sociālās un tehniskās normās, kurās iedala tehniski juridiskās normās. Tā kā mūs interesē tiesību normas, kas pieder pie sociālajām normām, tās arī aplūkosim.
Sociālā norma – relatīvi konkrēts un loģiski pilnīgs pamatatzinums, noteikums, paraugs, ar kura palīdzību tiek regulētas attiecības cilvēku starpā. Ja pievēršamies sociālo normu jēdziena veidošanai, uzkaitot to pazīmes, jāņem vērā, ka tās veidojas sabiedrības attīstības gaitā pakāpeniski. Šo normu vēsturiskā evolūcijā sociālo normu sistēma ataino sabiedrības sasniegto ekonomiskās, sociāli politiskās un garīgās attīstības pakāpi. Tajās atspoguļojas sabiedrības, valsts vēsturiskās un nacionālās īpatnības, valsts varas raksturs, cilvēku dzīves kvalitāte utt.
…
