Tēmu „Tiesības normas un avoti” izvēlējos, jo pašai šķita interesantākais no visiem izvēles variantiem, kā arī vēlējos tuvāk iepazīties ar pastāvošajām tiesību normām un avotiem, iepazīt to saturu, struktūru, veidošanās procesu un ietekmi uz katra indivīda ikdienu, vēl jo vairāk tādēļ, ka ikdienā tam netiek pievērsta uzmanība tieši no teorētiskās puses, bet gan tiesību normas vairāk tiek uztvertas kā vienkārša tiesiskās sadzīves sastāvdaļa.
Ar šo darbu centos panākt tādu kā kopsaucēju par attiecīgo tematu, kā arī gūt un izveidot maksimāli vienkāršotu konkrētu kopsaucošu priekšstatu, neiedziļinoties detaļās, jo tad būtu nepieciešams sarakstīt grāmatu, taču tas nebija šī darba mērķis. Mērķis un rezultāts, šķiet, ir panākts un jādomā, ka nākotnē šis materiāls noderēs arī apgūstot šo tēmu lekcijās.
Tiesību normas ir pietiekami plašs jēdziens, tāpēc tās dažādās vietās ir skaidrotas vairākos variantos. Vārds „norma” ir vispārējs noteikums, kas regulē cilvēku uzvedību un rīcību sabiedrībā. Līdz ar to top jau skaidrs, ka tas ir kaut, kas, kas nosaka mūsu visu ikdienu darbā, mājās, uz ielas, attiecības – paredzot vairāk vai mazāk konkrētus noteikumus. Principā, tiesību norma ir cilvēku uzvedības modelis, taču abstrakts uzvedības priekšraksts. Apkopojot skaidrotos tiesību normu variantus, rodas plaša definīcija:
Tiesību normas – tās ir tiesību pamatšūnas, kas veido tiesību sistēmu kopumā un tiesību struktūras primārais elements. Tiesību normas tiek ietvertas tiesību avotos. Attiecīgi sagrupējot, tiesību normas veido tiesību institūtus (piem., valsts dienesta institūts), no kuriem, savukārt, veidojas tiesību nozares – patstāvīgas tiesību sistēmas daļa, kas ar speciālām metodēm regulē sabiedriskas attiecības, izdodot un apstiprinot dažādus normatīvos aktus (sk. Pielikumā Nr.1 – Normatīvo aktu hierarhija Latvijā).
Tiesību normas ir kompetentu valsts iestāžu noteikti vai sankcionēti vispārīga rakstura uzvedības noteikumi, kas izsaka valsts gribu, regulē sabiedriskās attiecības un to izpildi garantē valsts.…
