1. Tiesību jēdziena izpratnes daudzveidība, tiesību pamatpazīmes
Imanuela Kanta atziņa, ka „juristi vēl meklē tiesību jēdzienu”, ir aktuāla arī šodien. Jautājums, kas ir tiesības, ir sens, un katrs tiesību zinātnieks ir centies sniegt atbildi uz to. Tādējādi ir radušās neskaitāmas tiesību definīcijas. Atsevišķi tiesību zinātnieki ir pat apvienojušies savos uzskatos, tā radot tiesību skolas un tiesību doktrīnas.
Latvijas likumi pieprasa, lai juristi atšķirtu, kas ir likums un kas ir tiesības. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta pirmās daļas teikums nosaka, ka valsts pārvalde ir nodota likumam un tiesībām. Tas nozīmē, ka likumdevējs nodala šos divus jēdzienus.
1) Tiesības kā likumu kopums
Vācu tiesību zinātnieks Klauss Adomeits norāda, „ja mēs jautātu kādam savam laikabiedram, kurš nav jurists, kā un kur var atrast pieeju tiesībām, viņš vispirms norādītu uz likumiem”. Mēs varam pieņemt šo tēzi par pareizu, atzīstot, ka tiesības ir tās, kas ir iekļautas likumos. Tomēr pastāv vairāki iemesli, kādēļ šai tēzei nevarētu piekrist. Pirmkārt, tā ir likumu statiskuma problēma: sabiedriskā dzīve attīstās dinamiski uz priekšu un kādā brīdī likums sabiedrībai svarīgu jautājumu neregulē. Otrkārt, tā ir likuma specifiskās valodas problēma: likumdevējs likumu izteic juridiskos terminos, bet lietotājs tos var izprast savādāk un piemērot savādāk. Treškārt, vēsturiskas attīstības gaitā var atklāties, ka likums, kurš pieņemot ir ticis atzīts par taisnīgu, vēlāk atzīts netaisnīgs.
2) Tiesības kā judikatūras atziņu kopums
Romāņu-ģermāņu tiesību lokā likumu radīšanas pirmtiesības pieder likumdevējam. Tomēr likumdevējs bieži atrodas iedzinēja lomā, jo sabiedrība rada jaunus attiecību veidus, kurus nepieciešams noregulēt. Tāpat arī likumu valodu ir nepieciešams izprast un izmantot konkrētam dzīves gadījumam. Te parādās tiesas spriešanas lielā nozīme. Argumentatīvi un autoritatīvi spēkā esoši tiesu spriedumi nenoliedzami atstāj ietekmi uz likuma normu piemērošanu turpmāk. Tādējādi šādi tiesu spriedumi kļūst par likuma „neoficiālajiem pavadoņiem”. Tiesu spriedumi, uz kuriem līdzīgās lietās mēdz atsaukties praktizējoši juristi, kļūst par tiesību sastāvdaļu.
Tomēr tiesas vai valsts pārvalde nav pilnvarotas labot likumdevēja kļūdas un to nolēmumi neaizpilda likuma robus, kas radušies politisku kļūdu vai diskusiju dēļ. Tiesa nav tiesīga spriest politisku apsvērumu vadīta.
…
