Tiesību izpratne cilvēkos ir veidojusies daudzu gadsimtu garumā, ietekmējoties kā no konkrētā laikā valdošās iekārtas, tā no filozofiskiem, arī tiesiskiem uzskatiem, kā arī no attieksmes pret reliģiju.
Parastais priekšstats par tiesībām visbiežāk saistīts ar tiesību izpratni subjektīvā nozīmē – ka tiesības, kas pieder konkrētam indivīdam. Tiesību profesionālā izpratne (ko pielieto juristi - praktiķi) parasti balstās uz tiesību satura izpratni objektīvā nozīmē. Savukārt, tiesību doktrinārā nozīme (zinātniskā) izpratne balstās uz tiesību sintētisko (integratīvo) definīciju. Vadoties no iepriekšminētā, “varam secināt, ka tiesības pēc savas būtības izsaka regulējamo attiecību dalībnieku saskaņotu gribu, personas prioritātes un vērtības un šajā sakarībā uzstājas kā indivīdu un kolektīvu brīvības un atbildības mērogs (mērs), viņu dažādu interešu un vajadzību civilizēts apmierināšanas līdzeklis.”1
Tiesību vēsture pastāv tūkstošiem gadu un šo gadu laikā vienas tiesību sistēmas nomainīja citas. Bieži bija tā, ka vienā cilvēces attīstības periodā blakus pastāvēja dažādas un reizēm pat pretējas tiesību sistēmas. Tiesību vēstures gaitā tirāniju un patvaļu nomainīja demokrātija un brīvība, pēc tam to atkal nomainīja citas patvaļas un brīvības formas. Tādējādi tiesību vēsture ir savdabīgs process, kas veidojis mūsdienu tiesību izpratni un saturu.
Ļoti daudzas mūsdienu tiesību normas ir bijušas pazīstamas jau senā pagātnē. XX gs. sākumā franču arheologi izrakumos atklāja bazalta stabu uz kura bija rakstīts ar māliem – tur bija uzrakstīti Babilonijas cara Hammurapi (dzīvojis XVIII gs. p.m.ē.) likumu teksti.…