Šīs tiesību izcelsmes teorijas pamatā ir uzskats, ka valsts un tiesības nevar izveidoties bez vairākuma valdīšanas pār mazākumu. Šādu uzkatu pauda vācu filozofs, ekonomists un tiesvedis E. Dīrings. Viņaprāt īpašums, šķiras un valsts rodas vienas sabiedrības daļas vardarbības rezultātā pār otru. Šos secinājumus viņš pamato ar viedokli, ka cilvēku intereses ir dažādas, n, ja katrs realizē šīs intereses, tad šī rīcība noved viņus pie savstarpējas cīņas; tā savukārt var novest sabiedrību pie pašiznīcināšanās, un, lai tā nenotiktu, ir vajadzīgs kāds trešais spēks, kas ir valsts. Aizstāvot sabiedrības intereses, valsts piemēro vardarbību pret to sociālo grupu, kas negrib pakļauties vairākumam. Viņa uzskats ir tāds, ka , lai risinātu divu pušu konfliktu nepieciešama vēl trešā puse, bez tās nevar pieņemt lēmumu ar balsu vairākumu un atrisināt strīdu. Ir daudz dažādu datu, kas liecina, ka jebkura sabiedrība konfliktu noregulēšanai izmanto gan vardarbīgus, gan nevardarbīgus līdzekļus. Pastāv sakarība, ka ja karš veicina sabiedrības iekšējo saliedētību, tad viskareivīgākajās sabiedrībās ar centralizētu politisko varu ir izplatīti vardarbīgie līdzekļi, ar kuru palīdzību regulē konfliktus starp tās grupām un kopībām. Turpretī sabiedrībās ar vāju politisko varu ir vērojama nosliece gan uz atriebību, gan uz karu.
Piemēram, S. Roberts uzskata, ka vardarbības pakāpe ir atkarīga no konkrētai sabiedrībai raksturīgām kultūras vērtībām. Ja tajā prevalē individuālisms, konkurence, agresivitāte, tad starpindivīdu vardarbība spēlē lielu lomu, bet ja starpindivīdu vardarbība ir paaugstināta, tad arī attiecības starp šīs sabiedrības grupām kļūst intensīvākas. Vardarbības lomu un nozīmi sabiedrības, valsts dzīvē bieži vien saista ar atriebību.
…
