Secinājumi
Lai gan notikušais un notiekošais pasaulē ir labi izplatīts un zināms, diemžēl nav nekā daudz, ko pasaules lielvalstis un valstu apvienības varētu darīt – zināms, ka Ziemeļkoreja ir viena no bagātākajām ar kodolieročiem apgādātajām valstīm pasaulē, kas savā ziņā strādā kā vairogs tam, lai valsts pārvalde un notiekošais Ziemeļkorejā nemainītos.
Vienīgā valsts, kas atzinusi savu vainu genocīdā ir Vācija, kur šodien ir strikti aizliegti jebkādi nacistiski lozungi un simboli, kā arī nacionālā naida kurināšana, kas, manuprāt, tikai pierāda to, ka Vācija kā valsts ir gatava nodarboties ar situācijas uzlabošanu un spēj atzīt savas kļūdas. Lai gan vairs nepastāv PSRS, visiem labi zināms, ka Krievija vēl joprojām ik pa laikam nēsā šo nosaukumu. Lieki piebilst, ka tas notiek tikai tajos gadījumos, kad tas Krievijai ir izdevīgi, proti, nes labumu, bet gadījumos, kad tai vajadzētu uzņemties atbildību par to, kas noticis un kas izdarīts padomju laikos, skan atbilde, ka tā bija cita valsts un ar mūsdienu Krieviju sakara tam neesot.
Lai arī cik sāpīgi un neizprotami daudziem no mums tas liktos, nav nekā daudz, ko mēs varam pasākt. Lai gan pasaulē it kā vajadzētu strādāt cilvēktiesību likumam, tas daudzviet nenotiek. Šeit, protams, runa nav, piemēram, par Eiropas Savienības valstīm, kurās, manuprāt, ļoti labi strādā cilvēktiesību likumi, ko veicina arī paši iedzīvotāji – tie nepārtraukti seko līdzi notiekošajam un arī paši iesaistās tajā. Nobeigumā es vēlreiz gribu pieminēt Ziemeļkoreju – tā man saistās ar Gunāra Astras teikto.” :” Cilvēks ar atrofētu domāšanu ir nepilnvērtīgs, pazemots cilvēks, viņš ir manipulācijas objekts, rotaļlieta, vergs. Lai būtu par kaut ko pārliecināts, cilvēkam ir jāzina” . Un tā tas, diemžēl, arī ir – bez jebkādām cilvēktiesību pazīmēm Ziemeļkorejā tiek audzināti atrofēti, ar nepilnīgu domāšanu dzīvojoši cilvēki, kam nav citas izvēles kā vien dzīvot un būt tajā vietā, kur viņi ir, visticamāk, nezinot, ka pastāv tādas cilvēktiesības, kuru mērķis būtu pasargāt tādus, kādi ir viņi
…
