Tiesību funkcijas.
Tiesības - visiem saistoša uzvedības normu sistēma, kas izteikta likumos u.c. valsts atzītos tiesību avotos, kas regulē sabiedrības un indivīda savstarpējās attiecības un ir tiesiskās vai prettiesiskās darbības novērtēšanas obligāts kritērijs, kas balstās uz brīvības, taisnības un vienlīdzības principiem. (Tiesības kā politiska taisnība, kā dievišķa parādība, kā taisnība un patiesība, kā tautas gribas izpausme, kā brīvības mērogs, kā valdošās šķiras griba, kā materializēts emocionāls pārdzīvojums, u.c.)
Tiesības ir sarežģīta, daudzpusīga un svarīga sabiedriska parādība, ko jurisprudencē un filozofijā pamatoti sauc par fenomenu. Par tiesību būtību tiek izteikti dažādi uzskati, pastāv daudzveidīgas tiesību doktrīnas, bet vienotu zinātnisku viedokļu šajā jautājumā nav. Tiesību jēdziens un uzskati par to laika gaitā ir ļoti mainījušies. Tā, lūk, Aristotelis uzskatīja, ka tiesības ir politiska taisnība, viduslaikos – dievišķa parādība, Ž.Ruso – vispārēja griba, R.Jērings – aizsargātas intereses, L.Petražickis – imperatīvi atributīvas emocijas, juridiskais pozitīvisms – valsts priekšraksts, pavēle utt.
TIESĪBU FUNKCIJAS - sabiedrisko attiecību tiesiskās regulēšanas pamatvirzieni. Tiesībām piemīt regulatīvā (statiskā un dinamiskā) un aizsargājošā funkcijas.
REGULATĪVĀS NORMAS - pienākumu uzliekošās (liek personai veikt noteiktas pozitīvas darbības); aizliedzošās (personām jāatturas no attiecīgām darbībām); pilnvarojošās (nosaka tiesības ar pozitīvu raksturu).
TIESĪBAIZSARGĀJOŠĀS NORMAS - reglamentē juridisko atbildības apjomu, subjektīvo tiesību nodrošināšanu, paredzot pat piespiešanu (definitīvās, operatīvās, kolīziju, politiskās normas).
Pēc prof. T.Radjko domām, tiesību regulatīvā funkcija -"tiesību iedarbības virziens, ko nosaka to sociālā nozīme un kas izpaužas pozitīvo uzvedības noteikumu veidošanā, subjektīvo tiesību piešķiršanā tiesību subjektiem un pienākumu uzlikšanā tiem".…