Tiesību filozofijas jēdziens pirmo reizi tiek izmantots 18.gadsimtā, un tā aizsākumi meklējami vairākos latīņu izteicienos, piemēram, "iusphilosophia", kas tiešā tulkojumā nozīmē “tiesību filozofija” vai, piemēram, "philosophiajuris", kas tiešā tulkojumā ir “tiesību zinātne”. Viens no pirmajiem avotiem, kur minēts šis jēdziens tiek rakstīts 1762. gadā Francijā. Franču filozofs un jurists Étienne Dumont, darbojoties pēc Šveices jurista Samuel von Cocceji (1679–1755) idejām, veidoja tulkojumu no latīņu valodas uz franču valodu, kurā izmantoja jēdzienu "philosophie du droit", kas tulkojumā uz latviešu valodu, nozīmē “tiesību filozofija”. Šis tulkojums pamatojās uz Cocceji darbiem, un Dumont veica pielāgojumus, lai tas atbilstu paša saprašanai un kontekstam. Dumont 1762. gadā publicēja savu tulkojumu, kurā šis jēdziens tika plaši izmantots.
Tiesību filozofija ir filozofijas nozare, kas pēta tiesību būtību, pamatus un to attiecības ar morāli, taisnīgumu, valsti un sabiedrību. Šai nozarei ir svarīga loma izpratnē par to, kāpēc tiesības pastāv, kādi ir to pamati un kā tās ietekmē cilvēku dzīvi individuāli un kolektīvi. Tiesību filozofija izceļas ar to, ka tā pēta abstraktas idejas un principus, kas nosaka tiesību sistēmas struktūru.
Tiesību filozofijai ir vairākas nozīmes un mērķi. Pirmais no tiem ir tiesību sistēmas pamatošana, kas sevī ietver to, ka tiesību filozofija cenšas pamatot un saprast, kāpēc tiesību normas pastāv un kādēļ cilvēkiem ir tiesības un pienākumi, kas dod pamatu tiesību sistēmas izveidei un uzlabošanai. Otrkārt, tā ir morāles un taisnīguma iesaistīšana, jo tiesību filozofija pēta saikni starp tiesībām un morāli, cenšoties izprast, kāda ir taisnīguma loma tiesību sistēmā, kas veic sava veida devumu ētikas un taisnīguma teorijās. …