Latvija pieder, tā saucamām “rakstīto tiesību” zemēm, kuras rakstītiem tiesību avotiem tiek ierādīta īpaša vieta. Šī iemesla dēļ rakstītos patstāvīgos tiesību avotu būtu pareizi uzskatīt par pamatavotiem, bet nerakstītos – tiesību paražas un vispārīgos tiesību principus par papildus tiesību avotiem. Ar šiem tiesību avotiem lēmumi tiek pamatoti, tikai tad, ja nav attiecīgas rakstītas tiesību normas.
Latvija ir ceļā uz tiesisko valsti – valsti, kuras pamatu veido tiesiskums un sociālais taisnīgums. Valsti, kurā tiek garantētas sociālas, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Visam tam par mapatu ir normatīvie tiesību avoti.
Par cilvēktiesību īstenošanas mehānisma būtisku sastāvdaļu kalpo tiesību avoti un tāpēc tiesību avotu teorijai ir jāatbilst tiesiskas valsts pamatvērtībām un principiem. Tiesību teorijai ir jābūt tādai, lai tā spētu efektīvi šīs cilvēka tiesības nodrošināt.
Termiņš “tiesību avoti“ plašu izplatību guva XIX gadsimtā. Tā izcelsme gan tiek saistīta ar daudz senākiem laikiem. Pirmo reizi šo terminu esot lietojis romiešu vēsturnieks Tits Līvijs, nosaucot XII tabululikumu par fons omnis publici et privatique iuris (avotu visām publiskajam un privātām tiesībām).
Vispārpieņemtas tiesību avota izpratnes nepastāv. Tiesību avota jēdziens tiek lietots vairākās nozīmēs. Piemērām, Latviešu konversācijas vārdnīcā ir minētas veselas piecas tiesību avota nozīmes.
Juristi ar tiesību avotu, galvenokārt, saprot tiesību formu no kuras tiek iegūta informācija par uzvedības noteikumiem. Par tiesību avotu tiek uzskatītas tās formas, kuras kalpo par tiesību normas nostiprināšanas un izpausmes veidu. Tā ir forma kurā izteikts priekšraksts jeb uzvedības noteikums iegūst tiesību normas nozīmi. Tā ir forma, kura sociālo normu apvelta ar juridisko spēku. Tēlainu izsakoties, tiesību avots ir trauks no kura tiek smeltas tiesību normas.…
