Studējot jurisprudenci un apgūstot tiesības, ir svarīgi pārzināt terminoloģiju, saprast galveno, visbiežāk lietojamo jēdzienu nozīmi, uz ko balstīsies turpmāko studiju kvalitāte. Termins “ tiesību avoti” ietver sevī tā definīcijas prasību: kas tas ir, kā arī pievēršanos tam, ar ko šis jēdziens saistās, proti, tiesību vēsturei, attīstībai, iedalījumam, hierarhijai utt. Šis darbs sniedz ieskatu tiesību avotu sfērā, jo pilnīgai un dziļai ar šo jēdzienu saistītai izpētei nepieciešamas plašākas zināšanas un pieredze.
Šī darba mērķis ir apkopot un sistematizēt pieejamo informāciju jēdziena izpratnei, atklāt tiesību avotu nozīmes un veikt iedalījumu, uzmanību pievēršot “klasiskiem” tiesību avotu veidiem, kā arī uzsverot tiesību avotu iedalījumu Latvijā.
Darbā izmantota pārsvarā latviešu autoru darbi, pamatā ņemta V. Jakubaņeca tiesību formu (avotu) klasifikācija, kas ir papildināta, un skaidrojošo vārdnīcu materiāli, kā arī informācija no Interneta.
Lai konsekventi varētu aplūkot jēdzienu “Tiesību avoti”, vispirms vajadzētu pieskarties šo jēdzienu veidojošo sastāvdaļu “tiesības” un “avots” nozīmei. Šī tēma arī ir diezgan apjomīga, tāpēc - tikai neliels ieskats.
Jēdziena “ tiesības” definīcija
Juridisko Terminu Vārdnīcā (JTV) ir piedāvāts visai izsmeļošs “tiesību” apraksts, kur tiek sniegts šī jēdziena interpretējums dažādos laika periodos un no dažādiem skatupunktiem, piemēram, Aristotelis – tiesības ir politiska taisnība, vai Kants – “tiesības ir visu to noteikumu kopums, kas viena cilvēka patvaļu saskaņo ar otra patvaļu uz vispārīga brīvības likuma pamata. No sacītā izriet secinājums, ka cilvēka brīvības apziņa ir tas, kas prasa tiesību pastāvēšanu. Ja objektīvi šī apziņa pastāv, pie tam tā var pāraugt patvaļā, nepieciešams likums, kas regulētu patvaļīgo rīcību.”(1998., 262.)…
