Tiesībsarga institūta saknes meklējamas Zviedrijā, 1809.gadā tika izveidots kaut kas ekvivalents ombudsmeņa birojam kādu mēs pazīstam šodien, tikai ar nosaukumu – Justīcijas ombudsmenis. Tā laika Zviedrijā galvenie ombudsmeņa darbības virzieni bija policijas un tiesu taisnīgas darbības veicināšana. Vairāk nekā simts gadus Zviedrija bija vienīgā valsts pasaulē, kurā darbojās ombudsmeņa institūts, līdz 1919.gadā šo ideju pārņēma kaimiņvalsts Somija. Sākumā Somija nostiprināja normatīvo regulējumu 1919.gada Konstitucionālajā likumā, un gadu vēlāk izveidoja pirmo ombudsmeņa biroju. Trešā valsts, kura nodibināja ombudsmeņa institūtu bija Dānija, 1955.gadā. Dānijā, ombudsmeņa institūts ieguva nosaukumu Parlamenta institūts, kura normatīvais regulējums tika noteikts 1953.gada konstitūcijā.1 Dānijas pirmais ombudsmenis Stefans Hurvics ļoti daudz uzstājās dažādās starptautiskās konferencēs, pārliecinādams citu valstu vadītājus un politiķus par ombudsmeņa institūta nepieciešamību katrā valstī. Īpaši šai idejai pieķērās Jaunzēlandes politiķi, līdz ar to Jaunzēlande 1962.gadā kļuva par pirmo valsti no angļu valodā runājošām zemēm, kas ieviesa ombudsmeņa institūtu. Jaunzēlandes paraugam sekoja Lielbritānija, ieviešot ombudsmeņa institūtu ar nosaukumu „parlamenta pilnvarotais” 1967. gadā.2 1962.gadā ombudsmeņa institūtu ieviesa pēdējā no Skandināvijas valstīm, kura to vēl nebija nodibinājusi – Norvēģija. …