Ievads
Kopš 20. gadsimta otrās puses sākās cilvēktiesību strauja attīstība, aktuāli kļūst tās nodrošināšana, piemērošana un ievērošana. Cilvēktiesības veido demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatu. To nodrošināšanai ir nepieciešams mehānisms, ar kura palīdzību persona varētu panākt savu aizskārto tiesību ievērošanu. Demokrātiskas un tiesiskas valsts raksturīga iezīme ir tā, ka personām tiek dota izvēles brīvība savu tiesību aizsardzībai. Uzliekot galveno lomu personu aizskārto un ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesām, valsts tai pašā laikā pieļauj alternatīvu cilvēktiesību aizsardzību. Viens no pastavošiem subsidiāres aizsardzības mehānismiem daudzās valstīs ir Tiesībsargs, kura darbības pamats ir personu sūdzības vai cita informācija par cilvēktiesību pārkāpuma faktu. Būtiskais Tiesībsarga raksturojums ir tā neatkarība no jebkuras varas, tāpēc viņš ir taisnīgs un objektīvs. Sava darbā Tiesībsargs nemēģinā sasniegt savu personisko interešu apmierināšanu, bet kalpo sabiedrības interesēm. Realizējot personu tiesību aizsardzību, Tiesībsargs ievēro publisko un privāto interešu līdzsvaru. Tiesībsarga secinājumiem un slēdzieniem ir rekomendējošs raksturs. Viņš ir brīvs no formālām prasībām, nav ierobežots ar stingriem likumdošanas rāmjiem, ātrs un ikvienam pieejams bezmaksas tiesiskas palīdzības līdzeklis.
Salīdzinot ar citām valstīm, Latvijas Tiesībsargs atrodas darbības sākuma posmā, tas ir diezgan jauns un ne visiem zināms institūts, tāpēc ir vērts to papētīt, lai labāk izprast viņa darbību. Galvēnā problēma pastāv, jo mūsu valstī bija daudz diskusiju par Tiesībsarga nepieciešamības izveidi, vairākumā šo ideju atbalstīja un Tiesībsargs tika izveidots. Taču sakarā ar pastāvošo ekonomisko situāciju valstī jau rodas jaunās diskusijas par šādas institūcijas nepieciešamību, darbības kvalitāti un efektivitāti.
Šī darba mērķis ir izpētīt un raksturot Tiesībsarga kompetenci, kas izriet no Tiesībsarga likuma (pieņemts 2006. gada 6. aprīlī, stājies spēkā 2007. gada 1. janvārī) un viņa samērā nelielas darbības prakses, lai atrast priekšrocības vai atklāt trūkumus, nepilnības viņa darbībā un sniegt priekšlikumus. Veiksmīgai mērķa sasniegšanai tiek izvirzīti sekojošie uzdevumi: aplūkot Tiesībsargu kā vienu no tiesībsargājošām institūcijām vēsturisko attīstību pasaulē un Latvijā; raksturot Tiesībsarga kompetences elementus teorijā un praksē un sniegt pārskatu par Tiesībsarga darbības realizāciju; kā arī izanalizēt vienu kompetences aspektu, proti, kā Tiesībsargs veic cilvēktiesību aizsardzību, jo tas ir galvēnais Tiesībsarga smaguma punkts. Pētījuma robežas aptver personu saņemtas sūdzības par aizskārtām tiesībām uz taisnīgu tiesu, šo problēmu izskatīšanu, atzinumu un ieteikumu sniegšanu, balstoties uz 2007., 2008. un 2009. gada ziņojumiem. Izmantotās darba metodes ietver literatūras, rakstu un viedokļu izpēti un analīzi. Darba izstrādāšanā izmantota zinātniskā literatūra, normatīvie akti un internetā pieejamie resursi.
Darbā tiek lietoti termini „tiesībsargs” un „ombuds”. Latvijā esot atzīts un apstiprināts termins „tiesībsargs” (kā „ombuda” latviskais sinonīms), jo tās būtu saprotams mūsu sabiedrībai, tas nav svešvārds un tādu jēdzienu pielieto likumdēvējs, tāpēc, darba gaitā, kad būs aprakstāms un analizējams šis institūts Latvijā – autore lietos nācionālu terminu „tiesībsargs”. Starptautiski tomēr biežāk lietots termins „ombuds”, tāpēc, pieveršoties šī institūta vēsturiskai attīstībai pasaulē tiek lietots šis termins.
…
