„Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās. Viņiem ir saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā.”1
Tiesības ir noteiktu sabiedrībā pastāvoša kārtību, kas tiek nodrošināta ar sabiedrības varas pārstāvju speciāli noteiktām piespiedu un ierobežojošām normām, tās ietver valsts pārstāvētas visas sabiedrības attiecības ar konkrētu cilvēku-indivīdu. Ar tiesību palīdzību tiek noteiktas indivīda brīvības robežas līdz ar tā pienākumiem un atbildību sabiedrības priekšā morāles normu un uz paražu pamata iedibinātas kārtības ietvaros. Šis tiesību jēdziens atspoguļo tiesības visplašākajā nozīmē un tās ir tās saucamās objektīvās tiesības.
Šaurākā nozīmē tiesības ir konkrētas personas (cilvēka, cilvēku grupas) ar likumiem noteiktās iespējas un brīvības pretstatā pienākumiem. Tās ir tā saucamās tiesības subjektīvajā nozīmē jeb subjektīvās tiesības.
Tiesības, kuras noteiktas ar likumiem (pozitīvās tiesības), ir valsts varas likumos ietvertas normas, kas nevis dod katram cilvēkam ko vairāk (vairāk tiesību, brīvību vai iespēju), bet, tieši otrādi, ierobežo cilvēka brīvības atbilstoši sabiedrības vajadzībām un interesēm.…