Galvenās tiesību nozarē ir konstitucionālās tiesības, kuras tiek definētas kā normu kopums, kas nosaka personas tiesiskā stāvokļa pamatus, pamatformas, kādā tauta īsteno savu varu visās valsts, saimnieciskās, kultūras un sabiedriski politiskās dzīves jomās, valsts iekārtas tiesiskos pamatus, valsts iestāžu sistēmu, kompetenci un to darbības pamatprincipus. LR konstitucionālo tiesību avoti ir Satversme un citi likumi (piemēram, LR pilsonības likums, konstitucionālais likums „Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” u.c.)1
Konstitucionālās tiesības regulē cilvēka, indivīda, pilsoņa un sabiedrības dzīves tiesiskos pamatus, no vienas puses, un valsts uzbūves un darbības tiesiskos pamatus, no otras puses, kā arī abu šo pušu savstarpējās attiecības; zinātne, kas veic konstitucionālo normu, principu, institūtu un konstitucionāli tiesisko un politisko attiecību izpēti, arī atbilstošo teoriju un uzskatu izpēti.2
Konstitucionālās pamattiesības, no vienas puses, nosaka indivīda darbību vai pat attiecīgus valsts pienākumus; no otras puses, šādas tiesības ierobežo likumdošanu. Kamēr konstitucionālā pamattiesība ir atzīta, tā jāievēro ne tikai indivīdiem, bet arī pašam likumdevējam. Likumdevējs nevar samazināt tiesības vai vismaz nevar darīt to attiecībā uz kaut ko. Patiesībā tomēr likumus dod valsts, tas ir, organizācija, no kuras tiek gaidīta tiesību aizsardzība un aizstāvība. Šādā izveides procesā nedaudz pārsteidzoši ir tas, ka tiesību aizsargātāja ieskati tiesību definīcijā dominē pār pašām tiesībām.3
Konstitucionālo tiesību zinātne analizē speciālas problēmas, un viens no svarīgākajiem tās izpētes objektiem ir konstitūcija, kuras satura un formas izzināšana katrā ziņā sekmē arī tiesību teorijas, kas vispārina, sintezē un sistematizē nozaru zinātnes, attīstību.…
