Termins "cilvēktiesības" apzīmē ikvienam cilvēkam piemītošas visaptverošas tiesības, kas nav atkarīgas no jurisdikcijas vai citiem faktoriem, kā etniskā piederība, tautība, reliģiskā pārliecība vai dzimums. Šīs tiesības nevar piešķirt, ierobežot, apmainīt vai pārdot (piemēram, cilvēkam nav tiesību sevi pārdot verdzībā).
Filozofijā un politikā cilvēktiesību saturs ir strīdu objekts, savukārt jurisprudencē cilvēktiesības reglamentē Apvienoto Nāciju starptautiskie juridiskie dokumenti, dažādas reģionālās konvencijas, kā arī valstu nacionālā likumdošana.
Lielāko daļu cilvēktiesību var ierobežot vai pat neievērot kara apstākļos (izņemot svarīgākās cilvēktiesības — tiesības uz dzīvību un brīvību no verdzības, tiesības tikt sodītam tikai pēc tiem likumiem, kas bijuši spēkā nozieguma izdarīšanas brīdī, tiesības netikt pakļautam spīdzināšanai).
Reizēm cilvēktiesības iedala divās kategorijās: negatīvās cilvēktiesības ("tiesības būt brīvam no") un pozitīvās cilvēktiesības ("tiesības uz"). Tāpat arī tiek izmantots iedalījums trīs cilvēktiesību paaudzēs: pilsoniskās un politiskās tiesības, ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, un visbeidzot solidaritātes tiesības. Taču, kā norādīts Vīnes deklarācijā, visas cilvēktiesības ir universālas, nedalāmas, savstarpēji atkarīgas un savstarpēji saistītas.1…