Viena no tiesiskās valsts pazīmēm ir cilvēktiesību nodrošināšana. Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2015.gada 29.aprīļa spriedumā lietā Nr. 2014-31-01 ir norādīts, ka “Satversmes 1. pants nosaka, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, no kā izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot virkni tiesiskas valsts pamatprincipu, arī tiesiskās paļāvības principu. Atbilstoši šim principam persona var paļauties uz likumīgi izdotas tiesību normas pastāvību un nemainīgumu un var plānot savu nākotni saistībā ar tiesībām, ko šī norma piešķīrusi”. Valsts pienākums ir ievērot (atturēties no iejaukšanās personas tiesībās), aizsargāt (valsts pienākums aizsargāt personas pamattiesības no citu personu iejaukšanās tājās) un nodrošināt personas pamattiesības (valsts pienākums veikt konkrētus pienākumus pamattiesību īstenošanai).
Satversmes tiesas tiesnese prof.Dr.iur. Sanita Osipova zinātniskajā konferencē, kas norisinājās 2018. gadā Rīgā, izteica sekojošo tēzi:”Vēsturiski ir izveidojušies skaidri un pārnacionāli pamatprincipi, kas nosaka pamatu taisnīgas tiesas spriešanai, proti, taisnīga tiesa ir likumīga, neatkarīga, koleģiāla, neitrāla, objektīva. Taisnīga tiesa ir iespējama vienīgi tad, ja tiesneši spriež tiesu nepakļaujoties ārējam spiedienam, tai skaitā sabiedrības spiedienam.” Tādējādi var secināt, ka, lai tiesu varētu uzskatīt par taisnīgu, jāizpildās daudziem priekšnosacījumiem.
Latvijas Republika pieskaitāma pie valstīm ar demokrātisko valsts iekārtu un no tā izriet, ka valsts tiesiskās sistēmas mērķis ir taisnīgums un tā nodrošināšana. Var teikt, ka tiesības uz taisnīgu tiesu sastāv no vairākiem elemtentiem, kas ne tikai attiecas uz lietas izskatīšanu tiesas procesā, bet gan arī uz visu tiesvedības procesu.