“Gandrīz tikpat vecs, kā filozofija, ir jautājums par tiesību būtību. Kur vien ir pamodusies cilvēka doma un kur cilvēce ir sākusi pārdomāt par sevi un apkārtējo pasauli, visur tā ir atdūrusies uz pašu no sevis saprotamo un tomēr tik noslēpumaino, no viņas pašas izpildāmo, bet tomēr neizprasto, no viņas radīto un tomēr it kā no Dieva dotu tiesiskās kārtības darbību...” *
Ar šo citātu no Vācu jurista Bormaņa darba es gribētu pamatot savu izvēlētās tēmas nozīmīgumu, jo pēc manām domām, cik veca ir cilvēces apzinātā doma, tik vecs ir jautājums par tiesību un sabiedrības izcelšanos.
Tiesības ir mūžīga vērtība, kura laika gaitā, pakļaujoties dažādām ietekmēm, ir attīstījusies un pilnveidojusies, kas notiek arī pašlaik.
Indivīdu kopums, ko raksturo šādas pazīmes: kopīgas intereses, sadarbība, juridiski noformēta organizācija. Sabiedrība ir indivīdu kopums, kas gatavi cits citu atdarināt, vai kuri ir līdzīgi viens otram. Sabiedrības vēsturiskās formas: ģimene, ģints, cilts, tauta, valsts. Vārdam “sabiedrība” ir daudz dažādu izpratņu.
Sabiedrības uzbūve veidojas no cilvēku savstarpējām attiecībām, ko nosaka sociālās lomas. Loma ir cilvēka darbība, ko no viņa gaida sabiedrības locekļi atbilstoši viņa statusam sabiedrībā. Šie statusi (noteikta vieta sabiedrības locekļu vidū) tiek vai nu ieņemti no dzimšanas, vai sasniegti dzīves laikā. Tie noteiktās robežās var mainīties. Mainīgāki ir iegūtie statusi. Katrs statuss nosaka cilvēkam noteiktas sociālās lomas (vairākas un dažādas, atšķirīgas vertikālajās un horizontālajās attiecībās). Lomas ir saistītas ar noteiktām tiesībām un pienākumiem, kurus nosaka sabiedriskā doma. Sociālā struktūra veidojas no sociālajām vajadzībām un uz tām izaugušajiem sociālajiem institūtiem.
Sociālo struktūru no vienas puses var iedalīt grupās, grupas var iedalīt daļās – runāt par primārajām grupām vai organizācijām un sekundārajām grupām.…
