Uz 20. un 21. gadsimta robežas ir aktualizējies jautājums par tiesību un morāles mijiedarbību. Daudziem nav skaidra šo jēdzienu patiesā nozīme, un tāpēc tie spēj rīkoties pretlikumīgi, paši pat to neapzinoties. Mūsdienās valsts izdotie likumi bieži vien nomāc cilvēka morālo apziņu, kas savukārt noved pie tā, ka indivīdi mēģina ar visiem iedomājamajiem, bet tiešā veidā nesodāmajiem līdzekļiem izvairīties no saviem pienākumiem un atbildības. (Piemēram, nemaksā valstij nodokļus.) Bieži par iemeslu viņu šādai darbībai ir autoritāšu rīcība, kas kopumā neatšķiras no masas un kas kļūst par paraugu pārējiem indivīdiem.
Līdz ar to, ka tiesības ir neatņemama sabiedrības sastāvdaļa un zinot, ka sabiedrības mazākā sastāvdaļa ir indivīds, var secināt, ka atsevišķiem indivīdiem ir nozīmīga loma tiesību un likumu veidošanas procesā. Būtiska nozīme ir arī katra indivīda uzvedībai un izturēšanās veidam pret apkārtējo vidi, ko nosaka konkrētā indivīda morāles un ētikas normas. Tādējādi jebkura likuma vai tiesību izveidē ir nepieciešams ietvert indivīdu vispārīgos morāles nosacījumus attiecīgajā jomā jeb dzīves sfērā, kurai paredzēta minētā tiesību norma. Līdz ar to redzams, ka būtiska nozīme ir morālei tiesību normu veidošanā. Tomēr veidojot likumus un tiesību normas, jāņem vērā arī sabiedrības vajadzības, kuras nosaka tiesības, tajās ietverot indivīda pienākumus pret to, neaizskarot tā intereses. Šīs indivīda intereses aizsargā tiesības, kuras balstās uz vispārīgajiem morāles nosacījumiem. …
