Latvijas Republikas tiesu sistēmas un likumu darbību 1940. g. 17. jūnijā pārtrauca Latvijas okupācija. PSRS ar viltu panāca Latvijas valdības piekrišanu garantijas okupācijai, inkorporējot Latviju PSRS sastāvā, rupji pārkāpjot starptautiskās tiesības un maskējot patiesos nolūkus. Rezultātā Latvijas valsts zaudēja neatkarību, jo tās teritoriju iekļāva PSRS sastāvā. Latvijas tiesību sistēmu nomainīja ar padomju tiesībām, Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas kodeksus attiecinot uz Latvijas PSR. De iure Latvijas valsts turpināja pastāvēt, un tās likvidēšanu neatzina daudzas Rietumvalstis.
A. Kirhenšteina vadītais Ministru kabinets (1940. g. 21. jūnijs – 21. jūlijs) padomju okupācijas apstākļos darbojās kā pagaidu valdība. Normatīvajos aktos tā balstījās uz 1922. gada Satversmi ar domu, ka to uzskatīs par demokrātisku. Saeimas vēlēšanas liecināja par to, ka tas ir pasākums, lai Latvija oficiāli tiktu inkorporēta Padomju Savienībā.
Laika posmā no 1940. g. 21. jūlija – 25. augustam tika strauji grozīta Latvijas valsts iekārta un starptautiski tiesiskais statuss. „Tautas Saeimas” 21. – 22. jūlija deklarācijā, kurā pasludināja padomju varu Latvijā, Latvijas Republika tika pasludināta par Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku. Līdz ar to visa zeme, lielie uzņēmumi tika nacionalizēti. 5. augustā Latvijas suverenitāte tika likvidēta arī formāli. 25. augustā Krievijas Federācijas konstitūcija tika pielāgota Latvijas politiskajiem, ekonomiskiem un administratīvajiem apstākļiem.
Sākot ar 1940. gada 25. augustu sākās padomju tiesību ieviešana visās Latvijas tiesību nozarēs. Padomju tiesības tika uzspiestas divos veidos – normatīvajā, kas nomainīja tiesību avotus ar kodeksiem, un īstenojot plašu privātīpašuma nacionalizācijas procesu, īpaši kolhozu. Līdz kara sākumam ar Vāciju 1942. gada 22. jūnijā tiesiskā pārveidošana praktiski netika pabeigta, to turpināja pēc Otrā pasaules kara.
Pirmais akts, ko izsludināja A. Kirhenšteina Ministru kabinets un pieņēma 1940. gada 21. jūnijā, bija „Latvijas Republikas valdības deklarācija”. Par Deklarācijas galveniem mērķiem tika izvirzīti tieši tautas labklājības celšana, tās intereses un tiesības neatkarīgi no materiālā stāvokļa, izglītības vai tautības, kā arī tika apliecināts, ka LR Satversme tiks veidota pēc tautas gribas. Tika uzsvērta arī 1939. gada 5. oktobra Latvijas un Padomju Savienības savstarpējās palīdzības turpmāka pildīšana, pieminēta arī Latvijas valsts neatkarības nodrošināšana, bet nav pārāk jāiedziļinās, lai saprastu, ka tas netika pildīts. …
