1940. gada vasarā visas pasaules uzmanība bija pievērsta Rietumeiropai, jo Vācija tur bija uzsākusi aktīvu karadarbību. Vienlaikus pasliktinājās Baltijas valstu attiecības ar Maskavu, jo PSRS neievēroja vienošanos un palielināja līgumos noteikto armijas skaitlisko sastāvu karabāzēs, izvirzīja prasības par karabāzu teritoriju palielināšanu. Padomju presē Baltijas valstis demagoģiski tika apvainotas līgumu neievērošanā, bet Lietuva turklāt vēl padomju militārpersonu nolaupīšanā.
14. jūnijā Padomju Savienība ultimatīvā formā pieprasīja Lietuvas valdības maiņu, iekšlietu ministra un drošības departamenta vadītāja nodošanu tiesai, kā arī atļauju Sarkanajai armijai neierobežotā skaitā ienākt Lietuvā. Tā kā militāra pretošanās bija bezcerīga, Lietuvas valdība ar balsu vairākumu pieņēma Padomju Savienības ultimātu. 15. Jūnijā 300 000 sarkanarmiešu pārgāja Lietuvas robežu un ieņēma visu valsti.
Analoģiski ultimāts 16. Jūnijā tika izvirzīts Latvijai un Igaunijai. Arī tur viss notika pēc tā paša scenārija. 17. Jūnija vakarā visas trīs kas iestājās par militāru pretošanos, redzot stāvokļa bezcerību, atstāja valsti. Igaunijas un Latvijas prezidenti palika savos posteņos un bija spiesti paklausīt Maskavas pavēlēm.