Autoritārisms ir antidemokrātisks politiskās sistēmas režīms, kas izveidots, lai nodrošinātu sabiedrības pakļaušanos valstij. *Tas ir sociālpolitisks režīms, kam raksturīga visas vai gandrīz visas varas koncentrācija vienas personas vai valdošās grupas rokās ar būtiskiem varas pārstāvības ierobežojumiem kā sociālo un politisko institūtu un sabiedrisko organizāciju, visas sabiedrības tiesību un brīvību ierobežojumiem. Būtībā jau autoritārisms ir tuvs totalitārismam.
Latvijā autoritārais režīms pastāvēja no 1934. – 1940. gadam, kad vara atradās viena cilvēka – Kārļa Ulmaņa rokās.
Ulmaņa režīms ienesa būtiskas izmaiņas visas sabiedrības dzīvē, arī tiesību jomā. Jāsaka gan, ka ne visās nozarēs, nu piemēram krimināltisības piedzīvoja mazas izmaiņas, savukārt civiltīesībās tika izdots vienots civillikums. Valststiesībās vairs nedarbojās Satversme. Lieli grozījumi arī notika pašvaldību sistēmā.
1934. gada 15.maijā Ministru prezidents K. Ulmanis kopā ar savu līdzgaitnieku grupu izdarīja apvērsumu - padzina Saeimu un nodibināja savu diktatūru Latvijas valstī.
Kādēļ apvērsums Latvijā vispār bija iespējams?
Latvijas literatūrā ir izplatīts viedoklis, ka trīsdesmito gadu sākumā Latvijas valstī izveidojās parlamentārā krīze. Tā izpaudās kā valdību nespēja ilgstoši darboties un kā Saeimas nespēja grozīt Satversmi un vēlēšanu likumu. Tomēr, parlamentārās iekārtas krišanu nedrīkst skaidrot tikai ar Satversmes un likumdošanas nepilnībām.
Visus apstākļus, kuri veicināja nestabilitātes rašanos var sagrupēt trijās grupās: iekšpolitiskie, subjektīvie un ārpolitiskie.
Pati būtiskākā grupa bija iekšpolitiskie cēloņi.
"Juridiskie" cēloņi bija nepilnības vēlēšanu likumdošanā, kuras pavēra ceļu uz Saeimu ne tikai partijām, bat arī šaurām interešu grupām, tā rezultātā radās problēmas valdības izveidošanā un to darbības stabilitātes nodrošināšanā ilgākā laika posmā. Pārāk liela vara tika piešķirta likumdošanas varai - rezultāts bija vāja izpildu vara. Liela nozīme bija arī sociāldemokrātu politikai Saeimā, kuri vienmēr veidoja pašu lielāko frakciju, bet ļoti reti piedalījās frakciju veidošanā.*
Jaunajās demokrātiskajās valstīs trūka pieredze vienmērīgu lēmumu pieņemšanā. Tas veidoja šauru profesionālu interešu pārstāvēšanu.…
