Šodien pamatoti var runāt par demokrātijas uzvaras gājienu. Par demokrātiskām ir kļuvušas vēl nesenā pagatnē nedemokrātiskas valstis: Spānija, Portugāle, Grieķija, Čīle, Argentīna, Urugvaja.
Jēdziens „demokrātija” šodien ir ieņēmis stabilu vietu politiskajā leksikā, tomēr politikas zinātnē nav vienprātības par tā saturu. Ir daudz dažādu demokrātijas definīciju, kas parasti neatbilst stingriem zinātniskiem kritērijiem un apskata tikai atsevišķus tās aspektus. Lai arī demokrātijas jēdziena aprises šodien ir izplūdušas, tomēr ar to tradicionāli tiek saprasts pietiekami konkrētas lietas: vispārējas, brīvas, vienlīdzīgas vēlēsanu tiesības, pilsoņu tiesības pārvēlēt valsts varu, uzskatu un informacijas brīvība u.c.
Man liekas, ka katram cilvēkam ir jāsaprast, kas ir demokrātija, jo mēs dzīvojam demokratiskā valstī, un tapēc arī mana darba mērķi un uzdevumi ir sekojoši:
Pētījuma mērķis: izpētīt demokrātisko iekārtu un tas īpatnības.
Pētījuma uzdevumi: 1. saprast demokrātijas jēdzienu;
2. izanalizēt demokratiskās formas un aspektus.
Demokrātijas dzimšanu lielā mērā saista ar Ātenu pilsētvalsti 6.– 5.gs.pr.Kr. Pēc valdnieku Solona un Klistēna reformām augstakā vara valstī tika nodota tautas sapulcei. Piedālīties tājā drīkstēja jebkurš Atēnu pilsonis no 20. gadu vecuma.
Pēc antīkas pasaules sabrukuma demokrātija kā politiskās parvaldes sistēma 13.gs. atdzima Šveicē. Agrīnas kristietības iedvesma radīja relioģiskodemokrātiju – kristietības universalisms deva iespēju paraudzīties uz cilvēku ka morālo būtni un ļaudīm kā vienlīdzīgiem Dieva subjektiem.
17.–18.gs. Eiropas valstīs un Ziemeļamerikā izvērsās „trešās kartas” cīņa par politisko vienlīdzību un saimnieciskās darbības brīvību. Tās gaitā nostiprinajas prieksstāts, ka cilveki pēc dabas ir vienlīdzīgi. Neatkārīgi no izcelsmes visiem piemīt vienādas neatņemāmas tiesības: uz dzīvību, brīvību un tieksmi pēc laimes. Lai nodrosinātu savas neatņemamās tiesības, brīvie cilvēki slēdz „sabiedrisko līgumu” un veido valsti. Tā kā pati sabiedrība nevar ikdienā nodarboties ar pārvaldes lietam, tā nodod savas pilnvaras veidot likumus, parvaldīt un spriest tiesu brīvi ievelētiem parstāvjiem. Tautas parstavju pamatuzdevums ir aizsargat cilvēku neatņemamās tiesības. Ja pārstavji to nepilda, vai ļaunprātīgi izmanto savu varu, tauta viņus var aizvietot.…