Ikviens savā dzīvē sastopas ar darbu un līdz ar to ar darba tiesiskajām attiecībām. Darbs ieņem svarīgu lomu cilvēku dzīvēs, nodrošinot ar iztikas līdzekļiem, lai mēs spētu uzturēt sevi un savu ģimeni, iegādāties uzturu, apģērbu, nodrošināties ar dzīvesvietu, kā arī visādā citādā veidā uzlabot savus dzīves apstākļus. Darba zaudējums var būt smags pārbaudījums ikvienam, jo tādējādi tiek pazaudēti ikdienas ienākumi. Mūsdienās gan bezdarba līmenis, gan arī konkurence darba tirgū ir samērā augsta, tādēļ atrast jaunu darbu ir ļoti grūti. Darba meklētājam ir jābūt konkurēt spējīgam, ar labu izglītību, svešvalodas zināšanām un jāatbilst citām prasībām.
Darba attiecībās vienmēr ir divas puses – darbinieks un darba devējs, katrs ar saviem pienākumiem un tiesībām, tomēr jāņem vērā, ka darbinieks veic darbu darba devēja vadībā un savā būtībā ir atkarīgs no tā darba devēja. Savukārt daba devējs ne vienmēr ievēro darba līguma noteikumus, Latvijas un starptautiskajos normatīvajos aktos noteiktās darbinieka tiesības un bieži vien, rupji pārkāpjot šīs tiesības un izmantojot savas priekšrocības attiecībā pret darbinieku, liedz cilvēkam strādāt, pretlikumīgi uzteicot darba līgumu vai vienkārši atlaižot to no darba. Tādos gadījumos darbinieks, kurš vēlas apstrīdēt darba tiesisko attiecību izbeigšanu vai līguma grozīšanu, uzskatot, ka šīs attiecības tikušas izbeigtas vai darba līgums ticis grozīts prettiesiski, savas tiesības jāaizsargā tiesas kārtībā.1
Uz doto brīdi Latvijā cilvēki beidzot ir apjautuši, ka tiesa arī darba tiesiskajās attiecībās var pasargāt no pretlikumīgas rīcības un cilvēktiesību neievērošanas, tādēļ tiesā tiek iesniegtas arvien vairāk prasības par atjaunošanu darbā, no kurām dažas kļuvušas diezgan skandalozas, piemēram, Kalvja Briča prasība pret Latvijas Republikas Finanšu ministriju, Antona Zīles prasība pret Latvijas Jūras administrāciju, un citas.…