Tiesājamais ir viens no galvenajiem procesa subjektiem krimināllietas iztiesāšanas stadijā, kā arī procesa subjekts pārsūdzības instancēs, tā ir viena no ieinteresētākajām personām procesa gaitā un tā iznākumā.
Tiesājamais savu procesuālo stāvokli iegūst ar tiesas vai tiesneša vienpersonisku lēmumu par apsūdzētā nodošanu tiesai. Tomēr arī tas vēl nenozīmē, ka tiesājamais ir vainīgs konkrētā noziedzīgā nozieguma izdarīšanā. Cik bieži aizmirst, ka tiesājamā vainu vai nevainīgumu pierāda tikai tiesa un ka persona, pēc Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 19¹.p.1 nevainīguma prezumcijas, ir vainīga tikai tad, kad spēkā ir stājies tiesas spriedums, lai gan daži autori mēģina šo uzskatu mainīt, uzskatot, ka ”cilvēku var atzīt par vainīgu saskaņā ar likumu, nevis tikai ar tiesas lēmumu. (…) Tātad cilvēkam ir tiesības uz nevainīguma prezumciju un viņa lietas izskatīšanu tiesā, taču tas nav viņa pienākums. Ja viņš pats atzīst savu vainu nodarījumā, viņš nav visos gadījumos jāpiespiež doties uz tiesu”2
Iespējams tas būtu variants kā nedaudz samazināt Latvijas tiesu sistēmas slodzi un samazināt neizskatīto lietu skaitu.
Problēmas ir tajā, ka, lai arī daudzi no mums ir saistīti ar tiesībām, arī ar krimināltiesībām, bet cik daudz mēs visi ievērojam tiesājamo tiesības. Ļoti bieži to ievērošanai traucē dažādi no mums neatkarīgi apstākļi, tiesājamo tiesību ievērošanu kavē arī tiesu sistēmas neorganizētība, nepietiekošais finansējums. Iespējams, ka jaunas idejas, kā piemēram jauns nevainīguma prezumcijas formulējums, dotu iespēju labāk saprast tiesības, likumus un to piemērošanu, jo cik daudzi īsti nevar saprast, kāpēc persona, kura atzīst vainu vai arī ir noķerta nozieguma izdarīšanas vietā, nav vainīga.
Šajā darbā mēģināšu apskatīt tiesājamā tiesības un pienākumus, kā arī to ievērošanas un piemērošanas aspektus.…