Tēva loma ģimenē: stereotipi un jaunās tendences

Tēva loma – iedzimta izjūta, kas mudina vīrieti rīkoties pret savu bērnu ar līdzjūtīgu atbildību.
Angļu valodā pastāv jēdziens „fathering”, kas nozīme tēva lomai atbilstošu rīcību. Krievu valodā tiek lietots jēdziens „отцовство”. Latviski šo jēdzienu var burtiski pārtulkot kā „paternitāte”.

Pirmsindustriālā sabiedrība

Arhaiskajā sabiedrībā vīrišķibas sinonīms bija augsta auglība, tāpēc vīrietis centās iegūt pēc iespējas vairāk sievietes un rādīt pēc iespējas vairāk pēcnācēju. Līdz ar to rūpēties par saviem bērniem šiem vīriešiem nebija ne laika, ne vajadzības. No šī uzvedības stila ar laiku radās starpkultūru tēva tēla arhetips. Mitoloģiskajā apziņā tēvs ir varas personifikācija (piemēram, Zevs), tas ir bargs un visvarens (līdz pat savu bērnu nogalināšani). Tātad, tēva uzvedībā dominē bargums un prasīgums.
Kaut gan šis tēls variē atkarībā no kultūras, taču kopumā tipiskā patriarhālā tēva loma paredz:
Varas personifikāciju („augstākais disciplinātors”);
Materiālo nodrošinājumu;
Tēva tēla atdarināšanu no dēla puses.

Jaunie laiki

Var redzēt, ka viduslaiku tekstos tiek uzsverta tēva varas funkcijas, taču netiek runāts par tēva pienākumiem. Tēva lomas saturs sāk mainīties Jaunajos laikos, kas daļēji ir atkarīgs no valsts iekārtas maiņas. Visvarenā tēva - monarha vietā nāk „tēvs - nodrošinātājs”, kas nozīmē zināmo funkciju maiņu, varas samazināšanu un jaunu pienākumu izvirzīšanu. Šādas pārmaiņas sabiedrībā provocēja tēva uzvedības stila maiņu. 17. un 18. gadsimtos dažādos rakstos parādās ieteikumi kā tēviem ir jaāudzina bērni. Šis jaunais tēva tēls kļūst populārs vidusslānī un vēlāk izplatās visā sabiedrībā.
…