Mantojuma likumdošana jeb mantojuma tiesības ir likumu un citu normatīvo aktu, kas ietver gan procesuālās, gan materiālās tiesību normas, kopums, kas regulē mantinieku tiesības iestāties mirušā mantisko attiecību kopībā, pienākumus, gadījumos, kad tādus uzliek mantojuma atstājēja pēdējās gribas rīkojums pēc mantojuma tiesību apstiprināšanas pēc minētā rīkojuma, kā arī personas tiesības un kārtību savas pēdējās gribas rīkojuma izteikšanai attiecībā uz sev likumīgi piederošās mantas izlietojumu pēc nāves.
Latvijā mantojuma tiesības regulē Latvijas Republikas Civillikuma (turpmāk tekstā- CL) II daļa, LR likums ‘’Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību’’, savukārt kārtību kādā realizējamas ar mantojuma saņemšanu saistītās tiesības regulē Latvijas Civilprocesa likums, kā ari līgumi par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām, ko Latvijas Republika noslēgusi ar Baltkrievijas, Igaunijas, Kirgīzijas, Krievijas, Lietuvas, Moldovas, Polijas, Ukrainas un Uzbekistānas Republikām.
Latvijas Civillikumā reglamentētā mantojuma tiesību daļa ir visai sarežģīta tiesību joma un realizējot mantojuma tiesības jebkurai personai ir jāievēro likumā noteiktā kārtība attiecībā uz šo tiesību jomu. Latvijas Republikas Civillikums paredz vairākus mantošanas veidus - testamentāro, līgumisko un likumisko, kur pirmajiem diviem ir primāra nozīme.
Par šī referāta tēmu esmu izvēlējies testamentārās mantošanas vispārīgo noteikumu apskatu Latvijas Civillikuma izpratnē, izvērtējot likumā noteiktās normas un to lietderību, ņemot vērā tiesu praksi, īpašu uzmanību piesaistot testamenta formas nozīmei mantojuma tiesību realizācijas procesā, kādi ir testamenta taisīšanas vispārējie noteikumi, likumā noteiktās normas testamenta formas atbilstībai likuma prasībām, kā ari kādas ir testamenta formas neievērošanas sekas. …
