Mantošanas tiesības ir vienas no vecākajām tiesību nozarēm. Izveidojoties īpašumam, cilvēkiem rodas pamatota vēlme atstāt savu mantu sev tuvam cilvēkam. Ir vēlēšanās būt pārliecinātiem, ka pēcnācēji vai arī citi mantinieki turpinās mantojuma atstājēja darbu, parūpēsies par īpašumu. Tomēr valsts simtprocentīgi neatļauj mantojuma atstājējam lemt kam atstāt un kam neatstāt mantojumu vai arī kādu daļu no tā. Mantošanas tiesības balstās uz diviem galvenajiem pamatprincipiem:
Testamenta atstāšanas brīvība
Kas mantojuma atstājējam ļauj brīvi rīkoties ar savu mantu sastādot testamentu.
Ģimenes interešu aizstāvība
Kas tomēr nedaudz ierobežo mantojuma atstājēja izvēles brīvību attiecībā pret mantiniekiem, lai kāda subjektīva iemesla dēļ tuvākie ģimenes locekļi nebūtu atstumti no mantojuma.
Mantošanas tiesības, protams arī ģimenes tiesības, ir visstabilākais un konservatīvākais civiltiesību institūts. Laika gaitā tās nav daudz mainījušās, galvenokārt tikai nostiprinot ārlaulības bērnu mantošanas tiesības, sašaurinot neatraidāmo mantinieku loku.
Testamentārās mantošanas tiesību vispārējs raksturojums
Mantošanas tiesību būtība ir tiesību pārņemšanas sistēma, kuras rezultātā mirušā tiesības un pienākumus pārņem mantinieki. Civillikums paredz trīs mantošanas pamatus: mantojuma līgumu, testamentu un mantošanu pēc likuma. No šiem trijiem prioritāte ir mantojuma līgumam.1 Otrā prioritāte ir testamentam un pēc tam nāk mantošana pēc likuma. Tomēr līgumiskā mantošana nav bieži izplatīta, visbiežāk sastopamais mantošanas veids ir testamentārais, tomēr gadījumā, ja nav sastādīts testaments vai arī mantinieks ir atteicies no mantojuma, iestājas mantošana pēc likuma.
Testamentārās mantošanas īpatnība ir tā, ka tas ir vienpusējs darījums, nav nepieciešama otras personas(t.i. testamentā norādītās personas) piekrišana vai nepiekrišana. Testaments, ar kuru mantojuma atstājējs novēl savu mantu vai savas tiesības jebkurai sev vēlamai personai, pauž viņa brīvu gribu, jāņem vērā, ka testaments ir testatora pēdējais rīkojums, tāpēc neatkarīgi no testamenta veida, ir jāņem vērā testamenta sastādīšanas laiks, jo spēkā ir pēdējais testaments.
Arī mantojuma pieņemšana ir vienpusējs darījums, mantinieka brīvas gribas izpausme. Mantojumu var pieņemt arī rīcības nespējīga persona ar vietnieka starpniecību.(CL ????.pants-ģim ties.). Abus šos darījumus, saskaņā ar Civillikumu, kā jebkuru darījumu, var atzīt par spēkā neesošu, ja tiek konstatēts, ka sastādot testamentu vai arī to pieņemot, personas griba nav bijusi brīva, tiek konstatēta vai nu maldība vai viltus.…
