Mantošanas tiesības ir vienas no vecākajām tiesību nozarēm. Izveidojoties īpašumam, cilvēkiem rodas vēlme atstāt savu mantu sev tuvam cilvēkam. Ir vēlēšanās būt pārliecinātiem, ka pēcnācēji vai arī citi mantinieki turpinās mantojuma atstājēja darbu, parūpēsies par īpašumu. Tomēr valsts simtprocentīgi neatļauj mantojuma atstājējam lemt kam atstāt un kam neatstāt mantojumu vai arī kādu daļu no tā. Mantošanas tiesības balstās uz diviem galvenajiem pamatprincipiem:
Testamenta atstāšanas brīvība, kas mantojuma atstājējam ļauj brīvi rīkoties ar savu mantu sastādot testamentu.
Ģimenes interešu aizstāvība, kas nedaudz ierobežo mantojuma atstājēja izvēles brīvību attiecībā pret mantiniekiem, lai kāda subjektīva iemesla dēļ tuvākie ģimenes locekļi nebūtu atstumti no mantojuma.
Mājas darba mērķis ir apskatīt galvenās iezīmes testamentārajā mantošanā saskaņā ar Latvijas Republikas Civillikumu.
Testamentārās mantošanas tiesību vispārējs raksturojums
Mantošanas tiesību būtība ir tiesību pārņemšanas sistēma, kuras rezultātā mirušā tiesības un pienākumus pārņem mantinieki. Civillikums paredz trīs mantošanas pamatus: mantojuma līgumu, testamentu un mantošanu pēc likuma.
Testaments ir vienpusējs rīkojums, ko kāds dod savas nāves gadījumā par visu savu mantu, vai par kādu mantas daļu, vai par atsevišķām lietām vai tiesībām. Testamentu katrā laikā var atcelt grozīt vai papildināt.
Testamentu var taisīt katra rīcības spējīga persona no 16 gadu vecuma par savu brīvo mantu. Personas, kas atrodas aizgādnībā izklaidīgās vai izšķērdīgas dzīves dēļ arī var taisīt testamentu. Garā slimie cilvēki, personas, kuras nevar ne raksīt, ne runāt nevar taisīt testamentu, jo viņi nespēj skaidri izteikt savu gribu.…