Gotika nomaina romāniku 12.gs. beigās. Rietumeiropā pilsētas strauji attīstījās par amatniecības un tirdzniecības centriem, pilsētās palielinās iedzīvotāju skaits, nostiprinās neatkarība no feodāļiem un tādējādi cilvēki ieguva relatīvu brīvību un cantās pēc pašpārvaldes.
Parādās laicīgā dzeja un mūzika, mākslā lielu nozīmi ieguva ceļojošie dziesminieki – trubadūri, truveri un minezengeri. Pilsētās klejo mākslinieki un balagāni. 12.gs. parādās Asāzes Francisks un Akvīnas Toms, kas dibina pirmās universitātes. Laicīgās skolās māca nevis latīņu, bet vietējā tautas valodā, Parādās pirmās bankas un manufaktūras, tomēr tautas masās valda absolūta neizglītotība un māņticība. Ceļošana iesākas ap 14./15.gs. Rodas ubagotāju mūku ordeņi, kas sludina atgriešanos pie nabadzības. Radās sievietes kults – pašaizliedzīgās mīlestības slavināšana. Aktivizējas inkvizīcija, organizējas zemessardzes pulki, pieaug pilsētnieku prasības pēc plašākām tiesībām, fraņču karaļi sāk iejauktie spilsētu lietās.
Viduslaikos baznīcas kontrolēja gandrīz visas cilvēku dzīves sfēras, likumi bija ļoti stingri, tomēr pret parastajiem iedzīvotājiem tika pieļautas dažādas atlaides. Valdīja uzskats, ka tikai nedaudziem (garīdzniekiem, mūkiem) ir iespējama pilnīga šķīstība, bet pārējie ir savu iegribu vergi. Savas kaislības ieteica pārvarēt, tomēr uz tām skatījās "ar pievērtām acīm", sevišķi tas attiecināms uz sieviešu izvarošanas gadījumiem, kas bija ļoti bieži. Sievieti viduslaikos uzskata par kārdinātāju un pavedēju, bet no otras puses ir Svētās Marijas tēls, kurš sievieti pārvērš dievišķā tēlā.
Viduslaikos kristietība bija iespiedusies cilvēku dzīvēs un prātos tik dziļi, ka radās dažādi mūku ordeņi, svētie un mocekļi. Ļoti svarīga vieta cilvēku dzīvē tika ierādīta svētajiem mocekļiem, kuru apglabašanas vietās saplūda ļoti daudz cilvēku, kā arī to vārdos pārdēvēja tuvējās pilsētas.
Mūkiem bija noteikta dienas kārtība, stingri noteikumi, kādu apģērbu drīkst valkāt un ko drīkst darīt. Noteikta apģērba krāsa, piemēram, vilnai nevarēja būt baltās vai dzeltenās krāsas piejaukuma, jo krāsai vispār nebija jābūt dabiskai - tērpam bija jābūt melnam. Tieši klosteros tika rakstīta vēsture, kā arā norisēja dažādi amatniecības un mājsaimniecības darbi. Arī laika izmantošana ir klosteru nopelns, jo tieši tur sāka mērīt laiku un iedalīt to dažādos posmos. Laika sadalīšana, līdzīgi kā rakstība, ir viduslaiku klosteru lielākais nopelns. Tā kā viduslaikos neeksistēja cietumi, tad arī daudzus notiesātos nosūtīja uz klosteriem.
Arhitektūra
Lai kā, visraksturīgākā gotiskā stila izpausme veidojās arhitektūrā, kur to pieņemts iedalīt trijos galvenajos attīstības posmos:
agrajā gotikā,
dižgotikā,
vēlajā jeb liesmojošajā gotikā.
Padrūmo romānikas stilu pamazām pārņem dzīvespriecīgais gotikas stils, kas varbūt savā būtībā nav nemaz tik dzīvespriecīgs, bet tomēr trauksmains, degošs un debesīs ietiekties alkstošs.
Gotiskā arhitektūra ar tās tipiskāko celtniecības būves tipu – katedrāli - aizsākās Francijā, vēlāk to pārņēma Anglija, Vācija, Itālija. Katedrāle viduslaikos kalpoja kā sabiedriskās dzīves centrs, jo tajā ne tikai noturēja dievkalpojumus, bet arī lasīja lekcijas, un iestudēja mistērijas (vēlo viduslaiku teātra žanrs ar reliģisku tematiku). Bieži vien katedrālēs sēdes noturēja pilsētas padome un pat parlaments.
Gotikas māksla attīstījās četru gadsimtu laikā, un kā gotikas konstrukcijas galvenas elements bija ribu velve. Jauni logu un arku arhitektoniskās dekorēšanas paņēmieni, ornamenti. Sevišķit atšķirīgas akmens mežģīņu formas sastopamas vēlīnajā gotikā, kad ornamentālais atvērums veidojas liesmas formā. Tāpēc arī vēlīno gotiku sāka dēvēt pa „liesmojošo gotiku”.
…
