Terorisms kā pasaules globāla problēma

Principā pasaules sabiedrībai terorisms nav nekas jauns un tā metodes tika ieviestas Spānijas inkvizīcijā, Francijas revolūcijas (1793-94) gados, Amerikas pilsoņu kara (1861-65) laikā (piemēram, Ku-Klus Klana organizācija) un jau XVIII gadsimtā bija pazīstamas mūsu lielajā kaimiņvalstī Krievijā. No 1865 līdz 1905 gadam daudz karaļu, prezidentu, premjerministru un cita veida politiski darboņi tika nogalināti anarhistiem ar terora metodēm.
Sekojoši terorisms neparādījās vienā brīdī un tas ir pazīstams no seniem laikiem. Vēsturiski par pirmo teroristu organizāciju var uzskatīt antīkās pasaules Jūdejas piekritēju organizāciju, ko Romāņi pazina kā dunča vīrus (sicarii) un kuri veica nelegālu darbību, nogalinot Romas okupācijas spēku pārstāvjus un viņu ebreju līdzjutējus. Viņu motivācija bija bezkompromisa ticība, ka ebreji nevar būt uzticīgi Jūdaismam zem Romas jūga. Islāma terorisma pirmsākuma raksturojumam atbilst Assasinu grupa, kas bija no šiītu islāmticīgiem atdalījusies Nizari Ismaila grupa un kura kļuva slavena ar savu pretinieku līderu nogalināšanu. (par šo grupu detalizētāki aprakstīts nodaļā par šiītu radikālismu) Uz to var skatīties kā uz asimetriskā kara formu, kad ar mazāku spēku var ietekmēt pretinieka kaujas spējas.
Terminus jeb vārdus terorists un terorisms pirmo reizi sāka oficiāli izmantot Francijas revolūcijas gados, kad šos vārdus varēja sastapt 1795.gada Revolucionārās valdības uzziņā par terora varu. Sabiedrības drošības komitejas un Nacionālā Konventa aģenti, kas bija atbildīgi par terora politiku tika dēvēti par teroristiem. Tādā veidā Francijas revolūcija bija par piemēru arī citām valstīm savu iedzīvotāju apspiešanai nākotnē un tas izsauca rojālistu un pārējo Francijas revolūcijas oponentu atbildes reakciju, izmantojot šo teroristu taktiku revolucionāro aģentu nogalināšanā un iebiedēšanā. 19.gadsimta beigās radikālas politiskas teorijas un pieeja ieroču tehnoloģijām izsauca nelielu revolucionāru (anarhistu) grupu izveidi, kas efektīvi ar savu taktiku spēja iespaidot savu valstu sabiedrības. Tā anarhisti, paužot ticību “varoņdarbu propagandai”, guva dažus panākumus, nogalinot savu valstu galvas vai valdības locekļus Krievijā, Francijā, Spānijā, Itālijā un ASV.…