Termina "Latvija" vēsturiskā izcelšanās un attīstība

Nosaukums „Latvija” atvasināts no vārda latvis ar latīņu galotnei – ia līdzīgo latviešu galotni – ija. Latviešu Indriķa hronikā Latvija vispirms saukta par Latgali (1206. g.), bet sākot ar 1209. g. „Livonia et Letthigallia” tika aizvietota ar „Livonia et Letthia” (Par Livoniju jeb līvu zemi Baltiju nosauca vāci, kuri, braukdami gar jūru, vispirms iepazinās ar lībjiem, kuri bija nostiprinājušies gar jūrmalu).
Arī pāvesta kanceleja jau 1210. g. un vēlāk runāja par Latviju un Lību (Lettia et Livonia), pie kam par Latviju toreiz sauca tikai seno Latgali blakus Lībai, Sēlai, Zemgalei un Kursai ; pat Idums (Idumeja) 13. gs. nepiederēja pie toreizējās Latvijas, tā kā tad jēdziens „Latvija” bija daudz šaurāks nekā mūsdienās.
Hronists Indriķis Latvijas vārdu Letthia darinājis pēc viduslaiku latīņu rakstu paraugiem. Hronikas tekstā sastopami ne tikai Teutonia, Saxonia, Ungaria, Letthonia (Lietuva), Semigallia (Zemgale), Russia un Prussia, bet arī Susdalia, Edualia (Ēdole) un Tricatia (Trikāta).
Hronista Indriķa Letthia sastopama arī 14. gs. oficiālos dokumentos – 1336.g. : Lyvonia et Lettya; 1359.g. : Lettia et Semigallia; 1387. g. Livonia, Lettia, Semigallia, Estonia. Tomēr jau 15. gs. vārds Lettia izzuda, un palika vairs tikai Livonijas nosaukums (Lyfland, Ifland).
Vilandes katoļu prāvests Dionīsijs raksta ap 1610. g. rakstīja, ka Livonija daloties divās daļās: in Lothaviam et Aesthoniam. Starp citu, romiešu vēsturnieks Tacits (mūsu ēras 1. gs.) darbā „Par Ģermāniju” 45. nodaļā stāstīts par aistiem, kas bijuši senprūšu – baltu priekšteči; tādēļ stāstījumu par aistiem var attiecināt arī uz Latvijas iedzīvotājiem.
Pēc Dionīsija ieskatiem Latvija ap 1610. g. dalījusies: in Libiam, Lothaviam veram, Curlandiam, Semigaliam (Lībā, īstā Latvijā, Kursā un Zemgalē), no kā varam secināt, ka vārds „Latvija” tolaik tika lietots plašākā un šaurākā nozīmē.…