Filozofiskais pamats jūras tiesību vēsturiskajai attīstībai ir kompromisa meklēšana starp divām starptautisko jūras tiesību doktrīnām, kas pazīstamas pēc to latīniskajiem nosaukumiem - mare clausum un mare liberum. Mare clausum doktrīna atspoguļo to valstu intereses, kas vēlas pakļaut savai jurisdikcijai pēc iespējas lielāku jūras daļu.1 Savukārt doktrīna mare liberum aizstāv tās valstis, kuras uzskata par nepieciešamu saglabāt kuģošanas brīvību pasaules jūrās pēc iespējas plašākā apjomā. Daudzu valstu teritorijas sastāv no sauszemes un ūdens platības. Ūdens teritorija sastāv no iekšējiem ūdeņiem un teritoriālajiem ūdeņiem . Šajā referātā tiks pievērsta uzmanība tikai teritoriālajiem ūdeņiem. Teritoriālā jūra izveidojās, valstīm paplašinot tai pieguļošos ūdeņus, izplatot savu jurisdikciju ar mērķi nodrošināt valsts drošību, to var attiecināt arī uz kriminālo jurisdikciju. Pirmo reizi starptautiskā līmenī par teritoriālās jūras platumu un jurisdikciju tika spriests jau 1930. gadā Hāgas konferencē.
1958.gada Ženēvas konvencijā ‘’Par teritoriālo jūru un pieguļošo zonu’ pirmo reizi tika noteikts teritoriālās jūras tiesiskais režīms konvencionālā līmenī. 1982.gada ANO Jūras tiesību konvencijā tika noteikts teritoriālās jūras platums - tas ir divpadsmit jūras jūdzes2.
Svarīgi ir noteikt precīzu teritoriālo ūdeņu platumu, jo tik tālu izplatās arī piekrastes valsts jurisdikcija. 1958.gada konvencijā ‘’Par teritoriālo jūru un pieguļošo zonu” ir noteikts, ka piekrastes valsts jurisdikcija izplatās uz teritoriālajiem ūdeņiem un arī, piemēram, 1994.gada 27.oktobra likumā ‘’Par LR valsts robežu’’ 4.pantā ir noteikts, cik plati ir teritoriālie ūdeņi. Saskaņā ar doto likumu Latvijas Republikas jurisdikcija izplatās 12 jūras jūdžu platumā, skaitot no maksimālās bēguma līnijas gar Latvijas krastu.…
