1.attēls. Pedagoģisko zināšanu māja
Darbības pamatā vienmēr ir teorijas, tās atšķiras pēc to refleksijas pakāpes. Šīs pakāpes nav domātas kā vērtību skala "zemāks – augstāks", bet tās atšķiras pēc tiešās, nepastarpinātās tuvības konkrētai rīcībai.
Pedagoģiskajā mājā divus pirmos stāvus ieņem praktiķu teorijas, divus nākamos stāvus – teorētiķu teorijas. Gan mājas pamatā, gan jumta stāvā ir viena un tā pati ideja. Tā ir audzināšana uz patstāvību un spēju atbildēt par savu rīcību, kas pamato visas būves esamību, tā ir atbilde uz jautājumiem: kāpēc? un kam? tas vajadzīgs.
Patstāvība un atbildība
Spēja palīdzēt sev Spēja atbildēt par savu
rīcību
(derīgums) (morāle)
REFLEKSIVITĀTE
IDENTITĀTE
2.attēls. Kas ir patstāvība un atbildība
Teorija
Prakses aktualitāte Pedagoga spriestspēja un motivācija
Teorijas praktiskums
caur praksi
3.attēls. Teorijas un prakses kopsakarība
Abas sistēmas – gan prakse, gan teorija – veido kompleksu īstenību, tās atšķiras pēc zināšanu krājuma, un tām raksturīgas daudzveidīgas darbības. Tādēļ prakse nav vērsta pret teoriju vai otrādi, bet gan tās saskaras un papildina viena otru.
Zinātnes un prakses shēmu kontakts rada zināšanu jauktas formas: dzīves zināšanas ieplūst zinātnes teorijā, un zinātne ienāk ikdienas dzīvē.
Starpība starp zinātnes un prakses sistēmām meklējama atbildēs uz jautājumiem: kāpēc? Kādā veidā? Un kam? (kādiem cilvēkiem?) nepieciešamas teorētiskās pārdomas. Pedagoģijas praktiķis vairāk vai mazāk sistemātiski domā par problēmām, kas rodas ikdienas darbā (kas?); viņš atsaucas uz savu pieredzi vai "nejauši: lasīto, vai konferencēs dzirdēto (kā?), viņa mērķis ir labāk tikt galā ar pedagoģiskā darba ikdienu (kam?); pedagoģijas teorētiķis savukārt domā par tām pašām problēmām, bet pēta tās kā savas specialitātes vispārīgus jautājumus (kas?), viņš izmanto metodiski korektus paņēmienus, viņš ir konsekvents, pārbauda pieņemtās hipotēzes un pārliecinās par šo jautājumu leģimitāti ar nodomu šajos jautājumos atrast zinātnisko patiesību.…
