Nesen apmeklējot Latvijas Nacionālo Mākslas muzeju uzdūros vairākām skaistām skulptūrām un krūšutēliem. Man par lelu pārsteigumu visiem autors izrādījās viens – Teodors Zaļkalns. Visvairāk mani fascinēja divas skulptūras, kuras apskatot pavadīju ceturdaļstundu, - „Sēdošā māmiņa” un „Stāvošā māmiņa”. Apskatot šis skulptūras nevilšus atmiņā atausa bakalura kursos dzirdētais, ka Teodors Zaļkalns piedalījies arī Brīvības pieminekļa metu konkursā. Pēc muzeja apmeklējuma devos uz bibliotēku, lai apskatītu viņa piedāvātos metus šim Latvijas un latviešu simbolam. Kad rūpīgi izskatījis biblotekāres iedoto grāmatu pametu bibliotēku un slaidā solī devos uz fakultāti, nevilšus apstājos pie Brīvības pieminekļa un prātā uzplaiksnīja nupat redzētais mets. Ja nebūtu Kārā zāles projekta, tad par uzvarētāju būtu kļuvis Teodors Zaļakalns un Mildas vietā mēs tagad redzētu jātnieku zirga mugurā, kurš izcīnījis brīvību uzvarot krustnesi vai lielu obelisku, kura vidū būtu ierīkots muzejs.
Vēlāk fakultātē ierakstot interneta pārlūkprogrammā vārdus Teodors Zaļkalns atklājas ļoti daudzi mākslas darbi. Kādēļ mākslas darbi, nevis tikai skulptūras? Tādēļ, ka izrādījās, ka Zaļkalns ir ne tikai veidojis dažādas bronzas un akmens skulptūras, bet arī pamanījies rakstīt dzeju un veidot sīkplastikas darbus. Turklāt par „ražīgākajiem” viņa darba gadiem var uzskatīt tieši starpkaru priodu, lai gan pats mākslinieks ne vienmēr jutās tautas saprasts un atbalstīts.
Kā izrādījās Zaļkalns pasaulē nodzīvoja ilgi – 96 gadus, turklāt bagāts un daudzveidīgs ir bijis viņa mūža devums. Tādēļ referāta par Jāni Kalniņu un viņa devumu operas attīstībā vietā ir tapis šis, man pašam tik aizraujošais darbs par, manuprāt, vienu no latviešu izcilākajiem māksliniekie – Teodoru Zaļkalnu.…