Mūzika kā viena no mākslas izpausmes formām allaž visspilgtāk tikusi uzlūkota par labas vai sliktas gaumes kritēriju, pēc kā pat iespējams šķirot sabiedrību. Vēsturiski izstrādājušies stereotipi, kas katram noteiktam sabiedrības slānim piedēvē tam “atbilstošo” mūziku, kā arī otrādi – pēc principa: “Parādi man savus mīļākos kompaktdiskus, un es pateikšu, kas esi tu pats!”. Elitārās mūzikas patērētāji nereti noraugās uz pārējiem ar pārākuma apziņu, savukārt pārējie nicina “elitāros”, dēvējot tos par snobiem. Viszemākajā līmenī pastāv spriedze pat starp atsevišķu mūzikas stilu piekritējiem – kurš gan nav dzirdējis par asiņainām sadursmēm starp pusaudžu reperu un metālistu grupējumiem? Mūzika nereti ir cilvēku identitāšu veidošanas, mākslīgas šķirošanas, un tās rezultātā radīto šķiru konfliktēšanas iemesls.
Galvenais strīdus ābols tajā visā ir dažādie uzskati par mūzikas kvalitāti. “Elitāristi” (piemēram, klasiskās mūzikas cienītāji) savu kultūru nereti dēvē par “augsto”, visu pārējo pieskaitot “zemajai” vai katrā ziņā “zemākai”. “Pagrīdnieki” savu kultūru uzskata par, pirmkārt, neatkarīgu un līdz ar to – arī labāku, viņu pretinieki argumentē, ka tikai tas, ko atzīst masas, var būt patiesi kvalitatīvs, atbildē saņemot noliegumu un pilnīgi pretēju apgalvojumu.
Mūzikas socioloģija, mūsuprāt, ir interesants sabiedrības pētīšanas aspekts, kurs pētīšana var atspoguļot ļoti daudz interesantu lietu. Kā vienu no mūzikas socioloģijas teorijas pārstāvjiem varētu minēt Teodoru Adorno (Theodor Adorno), par ko būs izklāstīts turpmākajā referāta gaitā.…